Burtnieka asari. Cauri sniegotajiem ceļiem un līkumu neceļiem beidzot esmu nonācis austrumu stūrī. Ārā apmācies, kādi mīnus trīs aukstumi. Pūš viegls austrumu-dienvidu vējiņš. Vergs un kaste ar mani. Brienot cauri viegli piesnigušajiem krūmiem mani pārņem tik copmaņiem zināmais dullums. Viens jau tālumā sēž. Šķiet vietējais. Esmu šeit trešo reizi. Divas pērn. Šoreiz pirmais ledus. Copmanis stāsta, ka jau pirms nedēļas pie krasta esot copējis. Pāris asari šim pie kājas vārtas. Kaut kas jau ir. Ledus brīnumains. Sniegs. Kaut kur ūdens. Un ledus. Praktiski visur var ar vergu pavieglām izsist cauri. Nekur tālu neiešu. Tur pat. Tad nu pie 1.7m copēja šie skaistie draugi. Bija āliņģis kur 11 iznāca. Bija kur 3-4 gabaliņi. Kopumā priecīgs. Divas dienas vēlāk esmu atpakaļ. Bet šoreiz nekā.Daži mikrobi. Un vēl vairāk sniega.
Lūdzu reģistrējies, lai komentētu.
Uz augšu
Rainis nobāl pie Taviem krāšņajiem rakstiem!