Engures ezers. Atbraucām otrie. Ārā plus viens grāds un migla, migla, migla. Kamēr krāmējamies, sabrauc vēl pāris autiņi. Visi izklīst ezerā. Miglā tikai balsis dzird. Pirmās trīs stundas atkal sajūta, ka tukšums, bet ja labi ieklausās var dzirdēt vīru balsīs vārdus- simtnieciņš, baigais kukainis norāvās āliņģī un t. t. Bet tā šķiet, ka zivis ir vēl miegā. Lēnām izklīst migla, lēnām parādās arī kāda copīte. Es uz bļitku. Sencis ar mērkaķa desu (banānu) un motili. Izvelku pirmais asarīti. Tas labi. Tātad kaut kas jau apakšā ir. Tad sencim uz mormišku iznāk pāris smuki ašuki, bet tā nevienmērīgi. Viens tur, otrs citur. Un tad arī man, tāds puskimlaciņš. Šoziem man lielākais un es jau esmu ļoti priecīgs. Tad fiksi sencim uzbrūk mazs asaru bariņš un kož motili kā desu. Tad atkal klusums. Skaistie gājputni iepriecina brīžos, kad vakums. Pēc necopes atrodu vecu aizsnigušu āliņģi. Ieskatos. Kas tas? Sānpeldes, salīdušas kā dzērvenes purvā. Savācu, tur kādi desmit trekni kukainīši. Dieva zīmes. Iedodu sencim, lai uz banāniņa uzliek. Hops. Skatos, puskimlaciņš viņa smaidā. Tēvam prieks, lielākais asaris šim mūžā. Es teiktu cope izdevās. Šoreiz banāns apsteidza žibuli. Un te atkal pierādas, komandas darbs. Un neaizmirstamas atmiņas. Copējām pie Artūra. Ledus labs vēl šodien. Beigās sāka līt. Nogājām otrie. Līdakas nebija.
Lūdzu reģistrējies, lai komentētu.
Uz augšu
Smuki apaļie