Ak ezeriņ, ak ezeriņ, tu manu sirdi priecīg' dar'!

Visādas bildes vatsapā sasūtītas. Viena dvēselīte neiztur un atbrauc ciemā – Ivaronkuls tam būs būt. Naktī uz piektdienu, divdesmit trešo tātad, būs štīls. Cik man zināms, ta zivs neēdīs. Ar tādu noskaņu ceturdienas pievakarē ar dodamies ezerā. Es vienā tupelē, Raimis ar Ivaru otrā. Stratēģiski ielencam breku galdu un var likties uz auss. Vai tomēr nē? Vakarā pusbreksēni ko negribīgi moka tārpeļus. Ar krēslu pie iebarotā galda noliktā filejiņa tā lēnām iekārdina skaistu divi komats piecsimt piecdesmit kg žanīti. Tad turpat uzreiz divas copes pēc kārtas nopudelēju, ehh škrobīgi. Vienai likās, ka izrāvu fileju zutim no zobiem. Kā reiz līgo līgo lī-ī-go-a galdam tāds viens trūka. Tikām pretējā laivā četras acis vēro manas riebīgās izdarības. Sabijos, noslīcinās tie tēviņi mani. Tomēr laimējās man kā ierasts. Ar tumsu brekiņi mazie aizverās, bet Ivars ietulcīja ap pusnakti zuša kungu uz viens komats nulle pieci kg. Resns maita no šejienes izaverās. Noķērājs vel uzjautā vai šo ķēmu maz var ēst un vai garšīgs :D. Tā ka kluss un mierīgs viss pa perimetru, nodomāju no rīta piedāvāt savu žani apmainīt pret Ivara lunkano. Ar tādu ķecerīgu domu ap diviem desmit arī iemiegu. Ap trijiem, atdarot acis, uzzinu, ka šamais pirms mirkļa pacēlis žani stabilu divnieku un man plāns līdz ar tumsu izgaist. No rīta paverās breki. Tie mazi gan, toties ēdelīgi. Forši pludiņu cilā. Patīk. Uz kaņķika forša cope. Tur pirms mirkļa noliku apmēram simtsgramīgu raudu. Šamais dur uz laivu un daudz liekas auklas jāpietin. Piecērtu un ir MONSTRS. Papumpējies kādu minūti - shods. Maķ peremaķ. Izradās, ka mans otrā numura āķis ir apgriezies un iecirties raudai sānos neskarot kaulainā orgānus. Izrāvu no kuņģa. Zinu, jo nav pirmā reize. Padomā, kā viņam paveicās...  Daudz neškrobojos, jo, ja tā paskatās uz pagātnes fona, ta nav pamata. Ko nu tur vairs pa mani, otrā laivā ar dzīvība kūsā. Ivars paceļ mazo puzotrinieku, Raimis uz kaņķika cīnās ar tukšajām copēm, līdz vienu tādu izdodas piecirst. Prasu vai liels? Šis saka, ka asarīts kaut kāds. Lai izrāde būtu iespaidīgāka (atgādinu, ka ezers kā spogulis) visums ierubī sauli virs koku galotnēm. “Asarīts”, atnācis līdz laivai, un turēts īsā pavadā, sāk ārdīties ne pajokam. Šļakatas pa gaisu. Šiem tiek rīta duša. Skats iespaidīgs un es tik iesmej par to asarīti un fona ainu. “Asarīts” izrādījās četri komats šešsimt kg žanis. Lūk, kādi asarīši mājo tepat netālu. Ap septiņiem viss kluss. Slīdam uz māju pusi skaļi lielīties.