Ak ezeriņ, ak ezeriņ, tu manu sirdi priecīg' dar'!

Trešdien jau ar rīta gaismu man pievienojies Raimis. Es jau šamam visu iepriekšējo vakaru klārēju, ka pēc papīriem rīt būs lopā. Vējš pareizais, skaidras debesis, gubu mākoņi – superverņaks. Nu, tā pēcpuse juta – jābūt. Lai te sevi baigi nesalielītu, tad turpināšu lēnām un čukstus. Pirmais enkurs pie barotās točkas un man uzreiz mazais puzotrinieks. Tad viens nogājiens. Raimim ar’ tukša cope. Tad trīs svītrainie redīsiņi ap pus kg un ta vel viens žanis ap pusotru. Raimis no barotās točkas noceļ smuku divnieku, bet tas nokratās pie laivas – sasodīts. Neliela pauzīte un tiek man viens divarpusinieks. Pa starpai abiem visādas nesaprotamas copes bez laimīgām beigām, kā sacīt jāsaka. Ir pagājušas pirmās 3 starta stundas. Sāku justies neērti. No tālā kardona noceļu foršo redīsu un velvienu divīti. Saku Raimim, ka jāvirzās dziļāk bedrē, jo tur liekas, ka tagad tas galds ir klāts. Ne tikai sakām, bet arī darām. Tur bik pauzīte pēc kamās Raimis paņem 2 mazos pusotriniekus, pāris redīsiņus un abiem čupa ar tukšajiem vilcieniem. Mums katastrofāli trūkst vīķu. Tās maitas neķerās ne barotas, ne nebarotas. Es jau pārīti āķim izmakarēju no noķerto zivju vēderiem. Cēlienu nobeidzām ar nelielu kuriozu. Tur pat pie laivas pēkšņi uzzīmējas pluds. MANS – kliedzu! Ietinis lieko buru, sparīgā piecirtienā pārtešu 1.0# pīteni :O Maķ peremaķ!!! Lai gan, ko tu padomā? Pluds turpina savu skrējienu. Vajadzēja tev redzēt kādā ātrumā satinām atlikušās copenes, izcēlām trīsdesmit kilogramīgos enkurus un pret vēju ķērām pludu. Galā foršs kustonis ap divīti. Iznāca tā baisi viegli, ka gandrīz biju vīlies. Tā copene un tievās auklas laikam tomēr rada tādu spēcīgas pretošanās ilūziju. Ko tur daudz sērosi? Pilnu laivu ar gaļu pa vējam šļūcam abi uz mā lielīties.