



Vakar izbridu upīti vidzemes mežos. Šoreiz tā tecēja cauri pļavām un vietām bij bebru dambji. Viss jau būtu lieliski, ja varētu mierīgi pieiet pie vietiņas, nolūkot bedrīti, atvērt lociņu un palaist rotiņu, lai lido. Nekā! To tikai foreļotājs zin. Kā izlīst nātrei starp kājām. Četrāpus pie upes līst. Kāpt alksnīša galiņā, un bebra kungam vakara haltūru sagādāt. Vēl visur kaut kādi zariņi, mistiska zāle, lieli zvēri, ka pat assinsspiediens ceļas. Pašam brienambikses, sudraba un balsas koka ķēmiņi, viegls kātiņš, kepons un brilles. Nav jau brīnums, ka neķeras. Lai jau kā tur bija, tomēr vienu pumpainu zivi pirmajā metienā izvilku. Vēl viena copīte bija, negaidīti uzleca, izleca un prom bija. Skaists mirklis. Daudzās vietās vienkārši netiku klāt. Tās tādas tumšas, līkumos bedrītes, alkšņu paceres, krituši koki, zari pāri pārliekušies, dažbrīd smilgas, bebru uzpludinājumi. Jābūt ļoti precīzam, lai iemestu kaut cik pieejamā vietā, pārsvarā man neizdevās nemanot, klusiņām piezagties. Nolēmu vēl pastaigāt mazliet un doties mājās. Sajūtas bija noķertas. Un kāds ods ar.