Ari Masaliņas :) Kad ieraudzīju, ka pat Rīgas satiksmes autobuss ar darbaļaužiem pieripinās, jau biju gatavs ablomovičam:D Līdz kādiem 12-13 to izbaudīju pilnībā, jo uz bļatku neviena (neviena!) sitiena pat nebija. Uz murmuli tādi zirgazobi, ka man tādus kaķim kauns rādīt - lai dzīvo. Re ku citiem pēc 14 Ablomovičs atnāca, a es pēcpusdienā taisni no viņa aizmuku, kādus pāris kg salasīju. Ar murmuli, ar baigo dračīšanu, pa vienam - diviem no lunkas, bet līdz saulrietam vismaz kaut kas. Tas tiesa, ļoti ierobežotā laukā. Varbūt vienkārši uzkāpu uz galvas. Bet nu izmērs pabriesmīgs. Un vēl tas vējelis un paša nolaidība (no rīta pus pa miegam aizmirsu, ka šodien es pie stūres nesēžu un visi garšīgie sildošie dzērieni palika mājā) izdarīja tā, ka no šodienas vienīgais gandarījums bija plaušās ievilktais ozons.
29.janvāris 2012, 00:06 |
links