Līņu makšķerēšanas nianses
Šoreiz iedziļināšos līņu ķeršanas niansēs. Vietas. Situācijas. Laika apstākļi. Ūdens dzidrums. Iebarojamais, vai varbūt tas nemaz nav vajadzīgs. Atbildes būs no manas pieredzes, kas nebūt nenozīmē, ka nevar būt nekā savādāk. Šādus tekstus makšķerēšanā var teikt tikai tas, kam Zeme ir plakana.
Mūžīgā tēma: iebarošana
Te patiesībai ir divas puses. Līni iebaro ar smalku barību. Bet tāda vienmēr pievilina mazās zivis. Tāpēc jārēķinās, ka līnis pienāks vēlāk un ka rudulīši, raudiņas, pličuki un citas baltās zivis kapitāli patīrīs līdzi paņemtos ēsmas krājumus. Var mēģināt atkauties ar konservētu kukurūzu, bet, ja konkrētajā ūdenī līnis kukurūzu nepazīst, tad mazāk pieredzējis makšķernieks diez vai pamanīs mirkli, kad viņš būs pienācis un kad ēsmu laiks nomainīt pret kaut ko tārpveidīgu.
Kāpēc tieši tārpveidīgu ēsmu? Tāpēc, ka līnis tomēr ir gaļas cienītājs un, piemēram, boilu lietas tam īsti pie sirds neiet. Līnis ir izgaršotājs, degustators. Viņš var ar baudu rakties pa iebarojamo, saduļķojot visu apkārtni un uz ūdens radot tādus burbuļus, ka virsma izskatās pēc vāroša katla, bet ēsmu neaiztikt! Tādus gadījumus esmu piedzīvojis ļoti daudz. Tāpēc tagad vismaz gadus 20, ieraugot šādas darbības un neredzot nevienu līni āķa galā, es jau pēc pirmajām divām stundām metu nodarbei mieru. Šai dienā līnis ar mani tikai spēlēsies, bet sasveicināties nenāks.
Un kā ir, ja nebaro? Šādu jautājumu dzirdu ļoti bieži. Nu tad ir pavisam cita opera! Ja ir zināma copes vieta un šeit līnis ir jau ķerts un noķerts, tad, pirmkārt, nebūs tik daudz mazo zivju. Otrkārt, nereti pirmie sastrādātajā vietā pienāk mazie līnēni, bet nesastrādātā uzreiz var gadīties kaut kas nopietns. Iemesls tam ir vienkāršs. Lielie līņi nekad nedzīvo barā. Tie ir savdabīgi īpatņi, kas peld pa vienam un uz sugas brāļiem noraugās no pieklājīga attāluma.
Zemūdens kamerās var redzēt, ka uz iebarotās gultnes ir vai nu bariņš mazo līnēnu, vai stāv maksimums 2 lielie, kas grūsta ēdamo cienīgā attālumā viens no otra. Ja tuvumā parādās trešais vai ceturtais, tad kāds no šīs kompānijas drīz vien nozūd – un atkal paliek divi eksemplāri. Citām miermīlīgajām sugām šī īpatnība nepiemīt – tās visas turas ciešā barā sānu pie sāna.
Ja esi izvēlējies nepazīstamu vietu, tad bez iebarošanas var sanākt nosēdēt diezgan ilgi. Varbūt ar tevi paspēlēsies kāda raudiņa, prāvāks rudulis vai plicis, bet līnis peldēs garām.
Tēma: ēsma
Pēc nodaļas par iebarošanu vai nebarošanu jāpievēršas arī ēsmām. Pēc smaržas tai noteikti jāsakrīt ar kādu iebarojamā komponentu. Turklāt dabā var atrast dabiskus smaržas avotus, nevis ķīmiskus, ko piedāvā veikali.
Ja ēsma ir sliekas, tad daļu no tām derētu sablenderēt un piejaukt iebarojamai masai. Ja naktstārpi – tad es tos sagriežu pēc iespējas smalkāk, bet lai tomēr paliek mazi gabaliņi. Līņiem tā ļoti patīk.
Otra pamatbarība ir baltie mušu kāpuri. Ja tie iet uz āķa, tad vismaz pāris mazās kastītes derētu izspaidīt vai sablenderēt. Nav jēgas mest pie iebarojamā dzīvus baltos tārpus, jo pareizi sagatavota barības bumba izirs pirmajā minūtē. Rezultātā visi šie tārpi ielīdīs dūņās, bet, kamēr līnis pienāks, viņam nebūs variantu tos atrast.
Var runāt arī par plaucēšanu, bet tad no baltajiem tārpiem paliek pāri tikai āda un bezsmaržas saturs. Viss efekts ir kļuvis par defektu.
Tēma: ēšanas īpatnības
Vispirms jāsāk ar iebarojamo. Vasarā var izvēlēties smaržas ziņā ļoti jaudīgu barību. Pats gan es vienmēr paturu prātā, ka manā gadījumā ir pilnīgi garām miksēt vairākus spēcīgus aromātus kopā. Piemēram, sliekai ar marcipānu neklapē. Neklapē arī smaržīgajiem pipariem ar balto tārpu smūtiju.
Savukārt, ja gribas izbraukt pa lēto, tad nopērc 5 kg iepakojumu Dobeles Dzirnavnieka grimstošo granulu un izmērcē. Tad piejauc klāt samaltu slieku un balto tārpu kokteili – un uz priekšu. Šajā gadījumā līnim nebūs pa ko īpaši urķēties un tas meklēs ko apēdamu, bet te – parādās naktenis! Ko darīt? Protams, štopēt māgā!
Ar stiprajām barībām mēdz gadīties tā, ka līnis urķējas, pat jaunā zālīte uzpeld, bet ēsmu viņš neņem. Makšķernieks jau sāk domāt, ka barība par 6 eiro kilogramā nekam neder. Veikalnieks ieskapējis! Jāiet lamāties! Bet patiesība ir meklējama citur.
Līnis jau negaida mirkli, kad atnāks makšķernieks un šo pabaros. Viņš ir salasījies planktonu, piekodis klāt zaļos zāles dzinumus, tad sajutis kaifīgas smaržas un nu pa šo masu ar baudu rokas. Tas, ka līnim pie deguna piekarina kustīgu tārpu, viņu neinteresē. Viņš prieku gūst no pavazāšanas un pastumdīšanas ar lūpām.
Ko redz makšķernieks? Pludiņš lēnām sāk slīdēt gar zāļu malu. Ir skaidrs, ka jāuzgaida. Tad pludiņš apstājas, nedaudz iegrimst un sāk atkal braukt uz citu pusi. Nu cik ilgi gaidīt! Jācērt! Un pluds ar visu ēsmu, vispār neaiztiktu, aizlido gar copmaņa ausīm. Un nakts melnumā aptinas ap pludiņmakšķeres spici, ko ķērājs ar interesantiem vārdiem dažādās valodās izdekorē krāšņāk par līgavas pušķi.
Tēma: laimīgās stundas
Mans copes laiks diennakts griezumā ir skaidrs jau gadiem ilgi. Ja barot paredzēts vienai vakara un kādām nakts stundām, tad es sāku ap plkst. 18.
Neizkustinot laivu, sametu 5–7 bumbas visās trīs vietās, kur esmu izlēmis ķert. Šie punkti viens no otra ir vismaz 8 metru attālumā. Baroju vienmēr, bet katrai vietai ir savs barības mikslis. Tad ar baudu ķeru ruduļus vai raudas, vai pličus, kas bieži pienāk arī izcilā izmērā. Nu, teiksim, kāda vaina raudai vai rudulim, kura svars grozās ap 700 g? Copes ir regulāras, un pēc katra iemetiena praktiski tūlīt baltā zivs ir klāt.
Ja parādās pauzes, kas ievelkas līdz pat pāris minūtēm, tad ir skaidrs – līnis vai kāds plēsējs piestūrējis paskatīties, kas te ālējas un vai nav kaut kā uzkožama. Plēsējs ātri vien aizpeld projām, bet, ja līnim smarža patīk, viņš paliek. Tad sākas tas, ko daudzi makšķernieki nevar ciest un tāpēc uz līņiem neiet. Sākas klusums, kas var ilgt pat pāris stundas. Pludiņš kaut kad sašūpojas, kaut kur paslīd, bet tas viss nav tik pārliecinoši, ka būtu jāpiecērt. To arī nebūtu pareizi darīt, jo aiz lūpas aizcirsts līnis izālēsies, norausies, un gaidīšanas svētki turpināsies vēl ilgāk.
Ja esi nosēdējis no plkst. 18 līdz pusnaktij un nekas nenotiek, kaut arī līnis nodevīgi burbuļo, var droši doties mājās. Ja šajā laikā kāds tomēr ir noķerts vai arī pārītis norāvies, ir vērts palikt.
Vēl kas – līņiem bieži ir pusdienu pārtraukumi. Cilvēks izvelk vairākas zivis. Priecājas. Bet pēkšņi kaut kur ap plkst. 23–24 cope pārtrūkst. Tad der pasēdēt vēl kādu pusstundu un klusām atirties no šīs vietas. Es, piemēram, izbraucu krastā un liekos uz auss līdz kādiem 3:15. Tad atkal dotos uz to pašu vietu un visos trīs punktos iemetu nelielas barības bumbiņas (galda tenisa bumbiņas lielumā), pēc skaita – 2–3 gab. Rīta cope bieži vien ir dāsnāka nekā vakarā un naktī. Ir vietas, kur līņi nakts melnumā vispār nevēlas ēst, bet ražīgākā ir pievakare un pirmā rīta gaisma bez saules.
Taču joprojām daudzi nespēj pieņemt domu, ka līnis ir nevis diennakts, bet gan vēla vakara, nakts vai agra rīta suga. Turklāt vakara un rīta gaišajā pusē noķerts līnis ir veiksmes stāsts. Nu te es no savas pieredzes varu pateikt, ka viss atkarīgs no ūdens dzidruma. Ja ūdenstilpē ir ko duļķot (grants karjeros, upēs ar dolomīta grunti to ir grūti izdarīt) un ja ir karpas, karūsas, līņi un brekši, kas to spēj, tad līnis ņem visu diennakti, un par kādu vienu labāko laiku runāt nevar. Sevišķi tas attiecināms uz aizaugušiem ūdeņiem, kur ir milzums lēpju, daudz niedru un meldru, kā arī uz applūdinātiem kūdras purviem, kuru mums Latvijā ir daudz.
Dzīvē un dabā viss mainās, tāpēc šīs vecvecās domas jāmet pie malas. Uz līni var droši braukt rīta stundā, iebarot un mēģināt izsēdēt. Protams, dienas laikā mazā baltā zivs būs daudz aktīvāka nekā naktī, bet uz iebarojamo pienākušais līnis mazās patrieks. Un tad jau pacietības mēraukla būs nostiepta – kurš kuru!
Tēma: nārsts
Nārsts līnim ilgst aptuveni pusotru mēnesi. Ļoti lielu lomu tajā spēlē ūdens un gaisa temperatūra. Ja gaisa temperatūra pēkšņi uz pāris diennaktīm, sevišķi naktī, nokrītas par 5–7 grādiem (kas nebūt neietekmē ūdens temperatūru), līnis to uztver kaut kā ļoti jutīgi. Attiecīgi copes nebūs, vai arī tā būs ļoti vāja.
Līņi nārsto pēc izmēriem. Pirmie sāk mazākie, tad vidējie ap kilogramu, un pabeidz šo ciklu jau izcilie eksemplāri. Tāpēc, ja man jautā, vai līņiem nav sācies nārsts, es droši saku: ir, jo tas ilgst no maija aptuveni līdz septembrim bez apstājas. Ja gadās silta un gara vasara, tad mazākie līņi paspēj iznārstot divreiz sezonā.
