Valguma ezers, piecu dienu maratons

Jau ilgu laiku iztēlojos palikšanu pie Valguma ar telti un kārtīgu brekšu barošanu. Tas piepildījās. Ceļš gan nebija viegls, jo nācās ar riteni veikt 6 km pa paugurainu apvidu ar apmēram 40 kg kravu. Sanāca kā tajā teicienā, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu (mans svars nedaudz virs 60 kg), taču copes dēļ tas ir nieks. Uz vietas esmu trešdienas pievakarē. Vieta, kuru man ieteica, nav aizņemta. Pēc nogurdinošā ceļa apsēžos ezera krastā, dzeru alu un baudu mieru. Pētot grunti, secinu, ka man priekšā ir ellīgs dziļums. 15 m attālumā ir jau 6-7 m. Pa labi sēklis, pa kreisi bedre. Iebarojam? Straumes zivju barība, Traper brekšu barība, saulespuķu spraukumi, kukurūzas putraimi, auzu pārslas, rīvmaize, mušu kāpuri un kukurūza - ar to es klāju brekšiem galdu. Masa diezgan lipīga, ūdenī izšķīst 25 minūšu laikā, bet tas ir arī tas, ko vēlos, lai barības bumbas līdz gruntij nogādātu veselas, lai nepiesaistītu vīķes, kas ezerā ir milzīgos daudzumos un bieži vien izved no pacietības. Iebaroju krietnu daudzumu ar barību, sagatavoju vietu copei un veicu pirmo iemetienu. Kā jau biju domājis, vīķes uzbrūk mušu kāpuriem kā trakas. Daudzi neticēs, bet arī 6 metru dziļumā viņas sēž un dauza mušu kāpurus. Viņa nomierinās tikai īsi pirms krēslas, taču brekšu nav. Mani pārsteidz zivju izskats - visas ir nenormāli bālas. Tādas ezerā nebiju manījis. Varbūt ilgāk lietavas iedzinušas zivis depresijā, ka viņas atteikušās baroties? Pirmais vakars paiet, sēžot pie ugunskura, dzerot tēju un vārot zivju zupu no visādiem krikumiem. Taču ir klusums. Šajos mirkļos es saprotu, cik mūsu Latvija ir skaista. 2. diena Ceļos pirms četriem, veicu ik rīta rituālu (ugunskurs, tēja, brokastis un barības maisīšana). Kamēr vēl krēsla un nevar redzēt pludu, iemetu primitīvu gruntenīti (barotava uz pamatauklas, galā pavada). Kamēr ķimerējos gar pludiņmakšķeri, zvaniņš sāk ārdīties. Cirtiens un krastā izkūleņo pirmais finieris. Pēc mirkļa tādā pašā vīzē vēl divi izkūleņo. Visi no 300 - 500 gramiem. Nav lielie, bet kaut kas ir! 4:50 ir gana gaišs, lai mestu pludu. Nav ilgi jāgaida, lai redzētu, kā pludiņš smuki izlido no ūdens, noguļas. Droši vien breksis to vēl sāktu vilkt prom, bet to es nesagaidu un cērtu. Kāts ripā. Ir! Sirsniņa nodreb, jo galā pirmais šī gada kilogramnieks. Rīts ir kluss, ja neskaita makšķerniekus netālu, kuri žvidzina savus kātus, un apmācies. Viss notiek ļoti strauji - metiens - breksis, metiens - breksis. Arī brekši ir ļoti, ļoti bāli. Ja atminos pareizi, tad lūpu bālums norāda uz to, ka zivis barojas pasīvi. Viens no brekšiem, kas piekodies uz gruntenes, pašā krastā nosprūk, bet nepeld prom - guļ plakaniski kā bute un blisina acis. Ilgi nedomādams, ceļu to krastā. O, šis ir bronzas krāsā! Bet kas viņam ar aci? Izlīdusi no galvaskausa, miglaina un kā briesmonim. Dīvaini. Kamēr ķimerējos ap breksi, skatos, ka tikmēr mans pludiņš sācis dancot. Piecērtu un jūtu, ka galā ir kas brangāks. Mierīgi velku zivi, ļauju tai iet, kad tā grib, nesteidzos. Esmu rāms kā šis rīts un izbaudu cīņu. Vienu brīdi pazib doma, ka karpa, bet tad automātiski nomierinu sevi, jo labi saprotu, ka karpa cīnītos naskāk. Ieraugu zivju sānus. Breksis. Nu smuks! Ņemot vērā, ka man 0.18 pamataukla un 0.14 pavadiņa, cīņu izbaudu ar katru šūniņu. Kad zivs beidzot iztrakojusies pa ūdeni, lēnām to slidinu krasta virzienā. Paņemu to aiz galvas un ceļu laukā. Aplūkoju breksi un nodomāju, ka tas noteikti ir mans lielākais. Trīcošām rokām ieslidinu to tīkliņā, aizsmēķēju cigareti un pateicos ezeram un zivij par emocijām, ko tie man devuši. Neskatoties uz to, ka regulāri metu pa mazai bumbiņai, bariņš nomuka malā. Viss notika ļoti īsā laika posmā. Pēc tam sāka ķerties visādi krikumi - raudiņas, plicīši, mini breksīši. Viens plicītis bija ar rētu lielu. Nodomāju, ka plēsoņa, bet, kad sāku vilkt tādus vairākus, kuriem visiem bija aizdomīgas rētas, ievēroju, ka tā ir kāda slimība. Drīz vien sapratu, ka brekši vairs nebūs, tāpēc iemetu grunteni ar mazu raudiņu galā, kamēr gatavoju otrās brokastis. Visus brekšus (5) aizsūtīju mājās. Mazākos divus atstāju sev cepšanai. Rīta rezumē - 7 brekši, 3 svarā līdz 0.5 kg, 3 no 1-1.5 un viens bonuss. Kad iestiprinājos, nodomāju, ka jāsaķer mazas vīķītes un jāuzliek uz asari, jo visu laiku viņi ārdās kā negudri. Mērcu iekšā makšķeri, bet tajā mirklī sāka ārdīties gruntenes zvaniņš. Piecērtu un jūtu, ka ir kas ļoti labs. Piebildīšu, ka kāts man bija ļoti resns, ar kuru taustīju grunti un mērīju dziļumu, 0.45 pamataukla, bet zivs bija nevaldāma. Kāts lokā, bremze tirkšč, zivs dara, ko grib. Ieiet kādā siekstā un tur arī paliek. TĀDU zivi galā nebiju turējis. Ja jūs redzētu, kādu kātu viņa salocīja, saprastu, ka galā bijis nopietns kukainis. Neko darīt. Izvilkšu citu reizi. Kamēr pa dienu snaudu teltī, uz āķa uzlikto vīķi visu laiku kāds bakstīja. Kamēr pieskrēju klāt, zivs jau bija prom. Vakarā situācija bija nedaudz labāka, salīdzinot ar pirmo dienu, jo ķērās gan finierīši, gan viens kilogramnieks. Gulēt devos labā noskaņojumā. 3. diena Ar lielām cerībām vēroju pludiņu, bet rīts ir kluss. Vēlāk sāk ķerties klasika - raudiņas, plicīši, mazi breksīši un vīķes. Pamanu, ka virs iebarotā laukuma ceļas burbuļi, pat blakus pludiņam, bet copē tie paši krikumi. Izmēģinu pagatavot makaronus, taču arī uz tiem ķeras krikumi. Varbūt tos burbuļus rada tie paši sīkie? Pie "Valguma Pasaules" kāds vīrs laivā sabļaustās ar manā krastā sēdošu makšķernieku. "Karpa, 8 kg, tāds kukainis nav redzēts, beigta". Vīrelis to grib parādīt, tāpēc stumj krasta virzienā. Aizeju arī es aplūkot. Karpa gan nav 8 kg, bet tik un tā iespaidīga izmēra. Sāku runāt ar makšķernieku, kurš ar dēlu atbraucis atpūsties. Viņiem beigušās sliekas, piedāvāju savējās, jo uz tām tāpat man nekas prātīgs neņem. Parunājam nedaudz par copi un atvadāmies. Savā leksikā jūtu, ka esmu ļoti maz gulējis. Saule pamatīgi sāk cepināt, tāpēc nolemju pārtraukt copi. Vakarā sagaidu papildspēkus - draudzeni un draugu, kas arī ir traks copmanis. Ņemot vērā, ka vakars ir kluss copes ziņā, pievēršos kompānijai pie ugunskura, alum un gaļas cepšanai. Pavadām lielisku vakaru, kuru noslēdzam ar laternas palaišanu un kārtīgu izdziedāšanos. Ņemot vērā, ka ezers atrodas gravā, tam piemīt lieliska akustika. Izdziedājāmies tā, ka visa apkārtne skanēja. 4. diena Nezinu kā, bet modinātāju nedzirdējām. Esam augšā tikai deviņos. Ņemot vērā, ka ir apmācies, pēc brokastīm tomēr mēģinu tikt pie kāda brekša. Ārčijs pievēršas asaru copei ar vīķēm, kas ir rezultatīva - ķeras asari līdz 300 g un beigās viena līdaciņa. Skaista! Par laimi āķis ir ieķēries mutes kaktiņā, tāpēc fluorokarbona pavadu nepārkož. Man ķeras tie paši krikumi, bet ļoti aktīvi. Pievēršu savu dāmu copei, no malas viņu koriģēju. Pēc neliela treniņa un neveiksmīgiem mēģinājumiem piecirst viņai galā uzsēžas kas prāvāks. Drīz vien ārā ir smuks breksītis, kas viņai ir lielākā zivs. Patiess prieks, ko pierāda vienaldzība par ar brekša puņķiem nosmērēto jaku. Īsa foto sesija, un breksis dodas savā stihijā. Visi esam vienisprātis, ka šis brauciens ir izdevies. Kamēr Ārčijs devās uz staciju pretī savai draudzenei, turpināju ķerstīt visādus krikumus. Copēju ar kukurūzu, kas apsmidzināta ar kādu saldu smāķi. Zivis ņēma azartiski un intensīvi, taču brekši nebija. Vairākas zivis pēc atlaišanas izspļāva manu barību. Tas man bija apliecinājums, ka barība viņām garšo, tāpēc par to es varēju neuztraukties. Pa dienu tika noķerti vēl daži asari uz dzīvo. Vakarā brekši atkal nebija. Diemžēl nevienu nakti neiemetu grunteni ar dzīvo, ko pēcāk nožēloju, jo nešaubos, ka kaut kas pieteiktos. Bija jūtams, ka šajā rajonā plēsēju aktivitāte bija liela. To pierādīja gan lomi, gan mūkošās vīķes un čāpstinošie asari. 5. diena Rīts ir skaists. Saulīte vēl nav uzlekusi, austrumu pamale zeltaina. Nu jābūt kādam breksim! Visi pārējie makšķernieki saldi čučēja, tāpēc baudīju pēdējā rīta mieru. Paralēli iemetu pludiņu ar vīķīti āķa galā, ko pēcāk iekāroja divas līdaciņa. Viena zemmēra, otra nedaudz virs mēra. Bet brekši atkal klusēja. Smieklīgi, bet lielākā no līdakām ir šī gada lielākā Latvijā izmedītā. Nevarētu gan teikt, ka es baigi mērķtiecīgi uz tām ietu. Kad saule jau ir augstu, metu mieru copei un baudu dienu, kompāniju un peldes. Šim braucienam lielāku pluszīmi uzlika fakts, ka pirmo reizi pārvarēju bailes no ūdens un salīdzinoši brīvi atrados ūdenī vietās, kur agrāk nebūtu līdis. Tagad es saprotu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk peldēties. :) Diemžēl atpūta bija galā, lai gan gribējās tur palikt. Braucienu vērtēju viennozīmīgi ar pluszīmi. Noteikti atgriezīšos tajā vietā, jo šeit ir pamatīga bedre, kas pienāk ļoti tuvu krastam. Salasījām visus atkritumus, pateicāmies ezeram un devāmies mājup.