Āķis lūpā. Pēc aizvakardienas patīkamām asaru spēlītēm, vakar devos atsvabināt sevi no tā. Jo visam jābūt savās vietās. Un šī diena, kas pildīta ar zvaigznēm sola, ka šodien nokritīs viena. Ar pārliecību devos patestēt pie reizes savu jauno kameru, kas ir ūdensdroša. Un man galvā griežas doma, kaut kad būs zemūdens kadri. Nogāju pa savu celto Dieva laipiņu un sāku radoši ar kadriem izpausties. Pēc pāris stundām daži asari jau bija dienasgaismā, viens tāds smukiņš, tumšs un paresns. Biju ielicis uz dzīvo. Šīs divas dienas karodziņš paceļas, bet patukšo. Atstāju pričendāļus uz ledus un devos pusdienās. Pie reizes uzlādēju kamerai batarijas. Pēc 1,5h atgriezos. Copēju. Un atkal viens smuks kukainis piesakās, bet ar visu šilova bļitkiņu parauj pēdu. Aukla plīst pie savienojuma vietas ar bļitku. Jāliek ir riņķītis. Skola. Neko. Makšķeres pa gaisu nelido. Copēju. Filmēju. Skatos. Karodziņš gaisā. Gatavoju kameru, un pie ūdas blakus taisītajā āliņģī laižu kameru iekšā. Paralēli ūdiņai spolīte, kā bērnu husvārniņa rūc. Trrrr.... Trrr... Neko. Ņemu un velku. Jūtu, ka ir. Bet viņa ir jau tālu prom, pumpē un nāk tuvāk. Aukla 0.25 un sapinas kamerā. Ar vienu roku pie viena āliņģa ar otru pie otra. Cirks uz ceļiem. Labi. Atlaižu viņu. Attinu no kameras auklu. Laižu kameru atpakaļ. Nu tik būs kadri. Dabūju pie āliņģa. Roka līdz elkonim āliņģī. Turu viņu. Bet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Joprojām uz ceļiem un lūkojos caurumā. Pēc trim mēģinājumiem gaisma tuneļa galā ir sasniegta. Un šķiet ezers ir devis to, kas bija jāadod. Jo visam ir jābūt savās vietās. Tā ir maģiskajā laika kalendārā iekodēts. Rokas atkal tīras un un viss nostājas savā dabiskajā ritmā. Lūkojos jaunajā kamerā pēc kadriem. Viss ir vienkārši perfekti. Skaisti, radoši un baudāmi. Kad tiku līdz zemūdens kadram secināju, ka ir kaut kas tāds, kas kustina visu šo procesu pēc citiem, saviem likumiem. Kamēr biju cīnijies ar zivi un uz mirkli izvilcis kameru, lai atpiņķerētu auklu. Kamera bija izslēgusies. Neko. Sajutu sevī rūgtu garšu. Rūgtu šokolādes garšu. Man garšo šokolāde. Tā vairo laimes hormonus. Un par zobiem jau esmu parūpējies. Lai veicas garduma mīļiem un dabas bērniem;)