Mana neizlēmība par labu 1. maijam izjauca plānu sezonu atklāt Kurzemes siltajos ūdeņos. Visas laivas jau rezervētas! Pretēji visām teorijām, bez lielām ilūzijām dodamies uz Kālu. Te pirms pāris nedēļām vēl ledus un sniegs bija. No rīta salna, pērnā zāle čaukst, bet ezerā jau tuvu desmit laivām. Tiesa, daži bauda dropi, citi cenšas sagaidīt copi. Pirmā līča meldru josla mums nenes neko. Pārceļamies uz seklākiem ūdeņiem aiz salām. Tiek atrasti pāris zemmēra līdacēnu, bet perspektīvajā točkā visu laiku mainās laivas. Pēc desmitiem arī mūsu ekipāža nostājas punktā. Atskan nedrošs - "ir?", kam seko jau pārliecinošs bļāviens - "fāter, ir!". Un ir puikam pirmais mērs - 67cm. Turpinām dreifēt, vizuāli līdzīgā punktā salasu vēl divus zemmērus, bet dēlam pie pašas laivas ņēmiens un ir otrs mērs. Šoreiz mazāks, tomēr juniors ir pavisam lepns par savu guvumu un turpmāk pievērš lielāku uzmanību ezera apkārtnes vērošanai. Nākamajās stundās ezers man dāvā piekto zemmēru un tiek nolemts doties mājās. Sezona atklāta, zivju smaka uz rokām ir, bet galvenais atklājums, ka turpmāk mierīgi varu pasēdēt pie airiem, kas zivi noķer man tagad ir! Ne asakas, visas sezonas garumā un tiekamies pie ūdeņiem!