Vakara, rīta bridiens. Divu stundu garumā spēcīgs gāziens, negaiss un virs galvas zibeņo un Tu jūti, kā veidersi pildas ar ūdeni no augšas. Bet nekas, brīžiem pierimst un tieši tajos metienos pieķeras kāda alatiņa vai forelīte. Alatas aktīvi lasa viendienes, bet mānekļus grābj uzmanīgi. Viens skaists mēriņš ap 40 un var gatavot guļvietu. Cik nu tur tā laika miegam, 2 h un var posties rīta bridienam ar lieliem mērķiem, lai gan iekšā šaubas, kas būs pēc lielā gāziena. Tā arī ir. Skaists rīts, bet ūdens upē ar katrām 10 minūtēm paliek augstāks un duļķaināks. 8 00 ir skaidrs, ka te vairs darīt nav ko. Upes maiņa, ūdens ir labāks un jāmēģina. Būts te nav. 3. Metiens un mēriņš galā. Iesim. Īsāk sakot pretējais scenārijs. Ūdens lēnām paliek dzidrāks, zivis ķeras. Un labā izmērā. Gadās mēri, gadās knapmēri. Alatas sevi nodod un bieži trāpās piezvejā. Īpaši priecē alatu izmērs. Vīrs mēra vai tuvu mēram. Nu leiputrija. Interesanti, ka kā ūdens dzidrs palika, tā lielās foreles palika neaktīvas. Varbūt saistīts ar ūdens dzidrību, varbūt vienkārši ar pusdienlaiku. Kas to lai zina. Alatas turpināja priecēt. Zivju skaits nojuka pilnībā. Arī mēru skaits. Vienīgi odi gan kādi 150 nosisti.