Nu ko, nesen pirmo reizi biju Kāla ezerā, tad visu dienu lija lietus un pūta stiprs vējš, zivju ēstgriba bija čābīga, tamdēļ nolēmu nākamreiz braukt kardināli atšķirīgos laikapstākļos, ar cerību, ka tad gan kimlaki paši leks no āliņģa ārā :D Tā diena pienāca vakar - ap 05:30 izbraucu no Rīgas, termometra stabiņš rādīja -3, bet jau pēc pusotras stundas, piebraucot pie ezera, rādījums noslīd līdz -18 :) Bet tā kā nav vēja un pamazām no horizonts sāk parādīties solītā saulīte, man garastāvoklis prīmā, dodos ezerā. Liels bija mans pārsteigums, ka tik zemā temperatūrā uz ezera zem biezās sniega kārtas joprojām ir saglabājusies slapjā putra. Maigi izsakoties, iet pa šo masu, velkot aiz sevis smagās ragavas, pie kurām periodiski klāt lipa sniegs, nebija viegli, sviedri lija aumaļām. Bet pats trakākais, ka man uz dzelžiem nu nekādi neizdevās piemānīt smukos asarus, viens gan pašā sākumā pieķērās, bet pie paša āliņģa pamuka. Turpinājumā tika urbts daudz un dikti, mēģināju arī motili, bet kupraiņī tā arī man neatrādījās. Tika noķerti gan ķīši, gan raudas, gan plakanie razbainieki un mazie asarēni, bet ezera saimnieki klusēja. Kāds teiks, ka straujā spiediena maiņa nenāca par labu, bet mums, makšķerniekiem, jau vienmēr kabatā vairākas atrunas, kādēļ švaka cope, toties, kad tiekam pie laba rezultāta, rakstam "podobral kļučik" :D Nu labi, gan jau kādreiz vēl apmeklēšu šo gleznaino vietu, jāmeklē vietējais matadors, lai stāsta knifus :P Visiem foršu dienu, ne asakas!