Vairāk kā nedēļu nebiju asari manījis. Šīs dienas copēju uz balansieri, ar domu uz kādu smuku asari, bet ik pa laikam pieķeras līdacēni. Vienu Kuusamo balansieri mailītes izskatā kāds pievāca sev, smuki jau viņi ir, ar skaistu astīti. Neko darīt, jāpērk jauns. Vispār ar balansieriem tik tagad sāku tā nopietnāk copēt. Un vakar, aizbraucu uz ezeru, kur šogad biju uz pirmā ledus, asari tad neķērās, izvilku vienu līdaku uz 1,5 kg uz dzīvo, bet to atlaidu, tā bija dabūjusi pa aci, un izskatijās ļoti izbrīnīta. Vēl no rīta ilgi domāju, braukt, vai tomēr nebraukt. Laiks tāds nestabils, te uzsnieg, te vējš grozās. Lai kā arī tur būtu, vai nebūtu, viegli iesvīdis laižu balansierīti peldēties, copēju no 1,5 m līdz 3m kādas divas stundas. Klusums. Ne copē, ne rausta. Te pēkšņi viens zemērs parādās šai pusē, un pēc mirkļa jau atpakaļ. Klusums. Urbju un virzos jau uz māju pusi. Pērn vienā vietiņā labi copēja asarīši. Nu ko, palikuši trīs āliņģi, kas nav izcopēti. Jāielaiž Tiltiņš zem ledus. Tur tāds seklēks, un zālītes kaut kur. Nepaiet ne 5 minūtes jau smaidu. Ir. Asarītis. Tā nu es tur aizcopējos. Ik pa laikam kāds resnāks arī trāpās. Dziļums metrs, un mazliet virs, ledus vismaz 40 cm+sniegs. Daudz vietas viņām tur nav, un ar Tiltiņa palīdzību šie vieksmīgi cits citam seko un virzās tik uz augšu. Ielaid tik žibulīti zem ledus, tā strīpainais klāt. Bieži tā nav. Un nav tā, ka katrā aliņģī. Itkā blakus, bet no viena iznāk 68 gabali no otra viens. No viena 20 gabali, no blakus esošā 4. Cope pilnībā izdevusies. Mazos atlaidu, bet cepamos paņēmu. Ja ezers dot, ir jāņem. It sevišķi, ja mājās, kādam tikko gadiņš palicis. Bet ir jau paspējis iepazīt pirmos copes piedzīvojumus un redzējis šīs zemes bagātības. Ne asakas!