Pirms pāris dienām nobraucu gar ezermalu, skatos krasti vaļā, izskalojumi. Arī vidzemes augstieni sasniedzis ir pavasaris. Labi, šodien uz ledus tur nekāpšu. Braucu trenkāt pēdējā ledus asarus uz citu ezeru. Jā, asari bija, bet drīzāk jau asarēni, ik palaikam kāds ņiprāks ar trāpijās, nekas liels. Šodien tomēr aizlaidu tur, kur neuzkāpu. Piebraucu. Uzlieku dēli, un esmu uz viļņa. Trešajā lunkā-cope, asarpuika. Tad mazs klusumiņš, atslābumiņš. Tad asaru uzbrukums. Nolaižu bļiku, cope. Nokabinu, laižu, cope. Pat nav nekas jāspēlē. Nolaužu asara mutē vienu bļitkas āķi. Copēju tālāk. Un protams. Bums. Lielais klāt. Īsa cīņa ar pamatīgu smagumu. Puks. Un bļitkiņa atkal brīva. Tā es tur pāris stundas pameditēju. Uzliku veselu bļikiņu ar diviem āķīšiem atpakaļ. Vēl dažas copītes bija, tad pieklusa. Tā īsumā viss.