Līdaku noķēra mans dēls(9gadi).Cīņa nebija ilga,jo kurš gan šādu līdaku palaistu vaļā! Vēlme iegūt šādu līdaku bija stiprāka!Bet to dēls saprata tikai turot savu lomu rokās.(84cm 2,8kg)
tiešām skaists loms,apsveicu,un pacietību turpmāk..Es ar tiko atcerējos arī savu dēlu 7gadīgo,pagājšgad kad viņš pumpēja ārā karpu ja nemaldos uz 13,800,ar saspiestiem zobiem un tik ātri izrāva ārā ka es biju šokā :)))),varu iedomāties to skatu kad tavs dēls cīnījās :)))),ne asakas turpmāk...
**MAKSIM**Pa dienu braukājām ar laivu un spiningojām.Arī ''sečoks''mums .bija līdzi.Bija viena 1,5 kg,otra 1kg līdaciņa(to mēs atlaidām).Vakarā no laipas,uz mailītēm nolemām paķert asarīšus.Lieta gāja jau uz beigām,kamēr netālu no laipas līdaka aizlēca pakaļ kādai zivtiņai ar lielu troksni.Pēc šī trokšņa,dēls pateica īsi un skaidri-Nu pagaidi,tu man norausies!Paņēma spiningu(protams,ka sečoks jau mājās) un sāka mētāt.Vienu reizi neveiksmīgi,otru,trešo,tad pēkšņi maza līdaciņa ņem un ''uzsit'' pa vizuli,bet to neierija.Tikai parādija savus raibos sānus.Tas vēl vairāk nokaitināja manu dēlu!Nu jau ar lielakām emocijām,dēls turpināja iesākto misiju.Un jau tikko taisījāmies doties mājup,kā dēls skaļi man uzbļauj-:Tēt,man laikam ir zivs.Novertējot,kā izlocījies spinings un kā ar to zivi cīnās dēls,sapratu,ka loms nav mazs.Šajā brīdī man domas cīnījās savā starpā-ņemt no dēla spiningu un palīdzēt vai ļaut viņam pašam izjust īstās COPES garšu(protams vēl pa vidu bija doma,ka tūlīt šī zivs mūs abus apčakarēs un atstās ar gariem deguniem...).Izvēlējos otru variantu-lai dēls pats cīnās ar savu izcilo lomu,bet es centīšos palīdzēt,jau finiša taisnē.Par cik vienmēr kad vajag,''sečoka''nebija,un uz laipas mums abiem vietas bija maz,teicu lai dēls tik tin auklu un dodās steigšus uz krastu,jo nāksies lomu vilkt uz krastu.Taisnību sakot-SATINA auklu viņš zibenīgi un jau pēc dažām sekundēm krastā,no ūdens jau pavīdēja liela līdakas galva.Tad bija arī pienākusi mana kārta palīdzēt.Izcēlu lomu un pasniedzu dēlam,kuram sejā bija neviltots prieks un izbrīns.Nu jau otro dienu mums saruna ir tikai par šo lomu.Dēlam ir patiess prieks un gandarījums par paveikto.Un man arī ir prieks.Prieks,ka ļāvu dēlam izjust to,ko nozīmē ĪSTA COPE un cīņa ar ĪSTO zivtiņu!
Un vienu es esmu sapratis-spolēm nav svarīgs pārnesums,ātrums! Svarīgi ir tas-vai šī spole ir bērna vai pieaugušo rokās! Jo diezvai arī vakar,lēnā spole tiešām darbotos kā lēnā spole...Paldies Jums visiem un veiksmi arī Jums! Tēvs.
malacis puis, apsweicu!!
Paldies Gati par komentāru.Nodošu puikam.
tiešām skaists loms,apsveicu,un pacietību turpmāk..Es ar tiko atcerējos arī savu dēlu 7gadīgo,pagājšgad kad viņš pumpēja ārā karpu ja nemaldos uz 13,800,ar saspiestiem zobiem un tik ātri izrāva ārā ka es biju šokā :)))),varu iedomāties to skatu kad tavs dēls cīnījās :)))),ne asakas turpmāk...
Sorri,tiko apstījos dēla karpas svaru-10,840kg...nedāudz piemetu :)))
**MAKSIM**Pa dienu braukājām ar laivu un spiningojām.Arī ''sečoks''mums .bija līdzi.Bija viena 1,5 kg,otra 1kg līdaciņa(to mēs atlaidām).Vakarā no laipas,uz mailītēm nolemām paķert asarīšus.Lieta gāja jau uz beigām,kamēr netālu no laipas līdaka aizlēca pakaļ kādai zivtiņai ar lielu troksni.Pēc šī trokšņa,dēls pateica īsi un skaidri-Nu pagaidi,tu man norausies!Paņēma spiningu(protams,ka sečoks jau mājās) un sāka mētāt.Vienu reizi neveiksmīgi,otru,trešo,tad pēkšņi maza līdaciņa ņem un ''uzsit'' pa vizuli,bet to neierija.Tikai parādija savus raibos sānus.Tas vēl vairāk nokaitināja manu dēlu!Nu jau ar lielakām emocijām,dēls turpināja iesākto misiju.Un jau tikko taisījāmies doties mājup,kā dēls skaļi man uzbļauj-:Tēt,man laikam ir zivs.Novertējot,kā izlocījies spinings un kā ar to zivi cīnās dēls,sapratu,ka loms nav mazs.Šajā brīdī man domas cīnījās savā starpā-ņemt no dēla spiningu un palīdzēt vai ļaut viņam pašam izjust īstās COPES garšu(protams vēl pa vidu bija doma,ka tūlīt šī zivs mūs abus apčakarēs un atstās ar gariem deguniem...).Izvēlējos otru variantu-lai dēls pats cīnās ar savu izcilo lomu,bet es centīšos palīdzēt,jau finiša taisnē.Par cik vienmēr kad vajag,''sečoka''nebija,un uz laipas mums abiem vietas bija maz,teicu lai dēls tik tin auklu un dodās steigšus uz krastu,jo nāksies lomu vilkt uz krastu.Taisnību sakot-SATINA auklu viņš zibenīgi un jau pēc dažām sekundēm krastā,no ūdens jau pavīdēja liela līdakas galva.Tad bija arī pienākusi mana kārta palīdzēt.Izcēlu lomu un pasniedzu dēlam,kuram sejā bija neviltots prieks un izbrīns.Nu jau otro dienu mums saruna ir tikai par šo lomu.Dēlam ir patiess prieks un gandarījums par paveikto.Un man arī ir prieks.Prieks,ka ļāvu dēlam izjust to,ko nozīmē ĪSTA COPE un cīņa ar ĪSTO zivtiņu!
Un vienu es esmu sapratis-spolēm nav svarīgs pārnesums,ātrums! Svarīgi ir tas-vai šī spole ir bērna vai pieaugušo rokās! Jo diezvai arī vakar,lēnā spole tiešām darbotos kā lēnā spole...Paldies Jums visiem un veiksmi arī Jums! Tēvs.
puisim āķis lūpā tagad uz zaļsvārcēm būs. :) apsveicu!