Kaut kā ziemas laikā viena doma zogās iekšā tajā manā galvā- par nakts copi. Un tieši uz Brekšiem. Kurp doties, ar ko sākt, kā copēt, ar ko kopā braukt? Pagaidām tik daudz jautājumu. Bet skaidrs, ka tas būs pavasarī, velāk arī noskaidrojas copes vieta: tā pati, kura iecienīta un atkosta vasarā, kā arī ir ievākta neliela infa par to kā lietas tur notiekas ziemas laikā. Sākumā tā kā ar Ezīti doma copēt kopā, bet laikam tuvojoties, Jožiks lēnām atbirst un būs jācopē vienam. Tas nekas, cik vasaras un rudens naktis tā nav pavadītas!? Pirms tam vel dažas lietas par iebarošanas taktikām apvaicājos LV barību un balto zivju GURU Grabim, kas laipni sniedz savu vērtējumu un nolemju palikt pie gaļinieku taktikas. Nebūt ne aizstiepjamajā nozīmē, bet tieši otrādi: atstiepjamajā! Piektdienā paņemta brīvdiena (foršs man tomēr tas dabrs) un jau ar visu famīliju rīta stundās esam ceļa jūtīs uz Teiksmoto ezeru. Pa ceļam, Babītes polderos redzam zosu kāša pikēšanu, pavasars tuvojas!!! Piebraucot pie ezera, visapkārt nemana ne mazāko sniega pleķīti, māc nelielas bažas par droša ledus esamību (Zemgale), bet caur nelapoto koksnes klājienu manu tumšos pleķīšus uz ezera. Whoo, ja jau pingvīni ir, tad jau jābūt OK. Kamēr šamie tur krāmējas pa māju, es nodiebju pa kalniņu lejā līdz spogulim, uzkāpju un paejos kādus 50m, palēkāju, hmm štengrs, uz ezera ar manāmi virsdesmit cilviņu. Būs labi!! Šis un tas, kā ari kaut kas cits un pa starpai sajaucu tārpus (ķikuri, pinki, baltie un saknaibītās sliekas) ar zemi un tā ap 16:00, vieglajā ekipējumā, dodos ezera ārēs. Pēc vasaras metkām sāku urbt ~ 30m attālumā caurumus un meklēt vasaras izbraucienā, eholotē, redzēto kanti. Pirmie caurumi nemainīgi rāda 2m dziļumu, tālāk jau pakāpeniski, bet ļoti lēzeni, paliek dziļāks, kur max atrodu 4.5m dziļumu un tālāk atkal lēzens kāpums uz 3m, urbju un urbju un te pēkšņi starp divām točkām 50 cm starpība. Izurbju pa vidu vel 2 aliņģus, vienā tie paši 3m bet otrā jau atkal 2.5m, oho!! Izurbju vel pārīti (pēc Peipja seģenes šeit tik tāda ~ 30 cm palaģenīte, forši, ja daudz jāurbj) un uztaustu tieši to vietu kur ~ 3m horizontā reljefs šaujas uz augšu. Šādam bļodveida tipa ezeram, tā jau ir baigākā kante! Vel nelielas šaubas par to vai barot kanti, vai pašu dziļāko vietu, bet beigās tomēr nolemju palikt pie kants. Paplašinu āliņģus, jeb pataisu tos par 260niekeim, sabaroju, vienā iebāžu priežu zariņu, otrā pet pudeli ar uzrakstu /Lūdzu nebarot/ (Ak, es naivais! Tas tāpat kā karogu izkārt Dienvidpola ledājos) un slāju uz māju pusi. Protams pingvīni, pa tamam laikam, lūr ko tas tur tā urbjas, lūr kā es baroju (bedre ~ 100x100m, viss labi pārskatāms) un garām ejot nosaka, ka rīt jau pie tavām lunkām ap 6:00 sēdēs, lai ņemot vērā. Es tik nosmej, vai man žēl, bet, čāpojot, iezogas domas par rīta āliņģu sargāšanas pasākumu. Vakarā vel ieeju pirtiņā, iedzer' kād' visīt' un liekos uz auss.