"Tad kad zaķīšu māte savus..." Pirmo reiz ar' šogad saņemos aizlāčot līdz laktai, kas ir ķipa kaut kāds atribūts peldētmīļiem, kuru nesezonā atļaujos, jau trešo sezonu, izmantot saviem mērķiem. Knaģi nedaudz salst, bet rūdījums dara savu un švilpojot lākturīša gaismā saštellēju abus standartiņus, iejaucu poļu brīnumbērna barību ar pinku un ķikura garšvielām, un nedaudz carpix piešprices, kuru tomēr izšķīros pievienot arī šoreiz. Raiti atrodu krasta kants apakšu, un ielādēju kādu duci ar gardumiem, kurus drošvien' pats būtu nolocījis, ja nebūtu citi mērķi gadījušies pa ceļam. Uz āķa spraužu jau iecienīto sviestmaizi, bet līdz gaismai, kas ir pēc ~ 1.5h ieraugu tik vienu copīti, kuru nepaspēju realizēt. Pa pustumsu pamanos noķert pa kādam rudusim (visi tādi neasarīgu izmēru) un māzāko iespējamo spraužu sliekas vietā un žvidzinu kaut kur, kur bijā jābūt asaru mātītēm. Un skat, pašā mijkrēslī pludiņš ietrīcas un tad vel un vel, tad paskrien un tad viņam sacēlēs, un tad nokautrējies aizdevās upes dzīļu virzienā. Kaut kā drudžaini piecirtu, nedaudz forši pavilku un shods. Ruduša sāni rādīja grābienu korpusā, a es āķi liku ar domu, ka tie strīpainie galvu močī pirmo. Ja bij' asars, tad normāls kukainis, ja ne, tad lai nu paliek. UN ši bija ar' pēdējā cope uz šīs bada pātagas šorīt. Peldināju sliekas, vējenes, raudas un rudušus un nekas no šī nespēja iekārdināt cietumnieku klanu, ja vispār tāds tur tajā brīdī bija. Pat mazie salagas neizmantoja izdevību, sadot neaizsargātajām sīkbūtnēm, kad tā tāda bija