Trīs vasaras medīju savu pirmo līni. Jā, tāda pabriesmīga statistika. Mierinājis tikai tas, ka visi apkārt sauc: "Dūņu garša, dūņu garša!". Savācies bundžiņu naktstārpus, mazo kastīti "baltos", špainīti kompostkaudzes gaišās šļiekas un vienu paku barības, kuras nosaukumu izrunājot katru reizi Grabovskī nomirst iekšējais dvīnis, devos medībās. Viens pats un trīsdesmit septiņus kilometrus no Rīgas. Pamatkomplektu saskrūvēju no 3,6m viegla, saliekama fīderkāta, kura nosaukumu izrunājot Salmo džekiem no prieka sāk kutēt pēdas, 2500 špolītes ar paresnu pīto, 5,5g vaglerīša un 0,14mm fļuorkarbona pavadas ar sestā nummur āķi galā. Kamēr iebarojamā barība briest, es un mans šveices atvāžamais nazītis piedzīvojam pirmo šļieku kapāšanu mūsu mūžos. Nolemju, ka šādiem darbiņiem man vajag kalpu. Pulkstens astoņi vakarā un es iežvadzinu pludiņu piecus metrus no krasta pirms tam nomērītā aptuveni septiņdesmit piecus centimetrus dziļā bezzāļu pleķīti. Divas stundas kāds nenopietni rausta manu pludu, bet tārpu nenoēd. Ik pa pus stundiņai nolemju pabarot bedri un nomainu tārpu uz svaigu naktstārpa ekzemplāru. Pēc ieraduma, āķa galu noslēdzu ar vienu "balto". Katru reizi barības bumbai ar palielu plunkšķi atsitoties pret ūdens virsmu man galvā nodimd Grabovska: "Veči, mazas bumbas! Mazas bumbas!". Bet neko darīt - visu laiku aizmirstu, he he. Apmēram pulkstens desmitos pludiņš sāk slīdēt prom. Iekšēji sev ātri atgādinu: "Necērt stipri, tev ir pītā! Vienkārši velc un tin mierīgi iekšā!" Tā arī daru un pēc dažām zekundēm krastā kūļājas mans pirmais ruksis. Akurāt pukstens vienpadsmitos uzbrukumu sāk odu un knišļu bataljons un padzen mūs ar līni no ezera krasta...