Pēdējā jūlija dienā mani aicina ciemos uz nēģu meku Carnikavu. Nēģi šoreiz tutū, jo viens no labajiem rajona nēģu cepējiem galīgi beigts un pagalam. Tiešs zaudējums daudziem Latvijas gurmāniem. Lai vieglas smiltis, kā saka. Tā kā pēc manām domām Carnikavā zivīm "gribi vai negribi" jābūt uz galda un siļķe kažokā neskaitās, tad viss velk uz to, ka vakarā būs jāiemērc badapātaga. Visādi loriņi ir līdzi, barības nav. Momentā metos uz makšķerveikalu pie stacijas pēc iebarojamā. Paldies dievam bode vaļā un pa labu cenu somā ielieku divarpus kilo "importa universālo". Vai to šodien lietošu vēl nēesmu nolēmis, varbūt mētāšu vizuļus. Izciemojies, sāku riktēties uz vakara copi tuvējā Gaujas pietekā. Tubusā divas pīckas - trīs komats seši tieviņš fīderis un divi komats trīspadsmit vecs divposmu Šekspīrs. Abi ar grafīta pieskaņu. Izvēlē liela - pludiņš, fīderis vai špinings. Arī vietu varu izlozēt - drausmīgi aizaudzis nepārāk dziļš duļķis vai samērā dzidra dziļākā pietekas daļa. Izvēle krīt uz pludiņu un ūdensrožu džungļiem. Man kā rūdītam mētātājam sēdēšana zāļu caurumos pagaidām tāda ekzotiskāka nodarbe. Iebarojamo šoreiz nolemju mitrināt ērtībās mājās. Noberu aptuveni kilogramu barības maisiņā, pieleju puskrūzīti ūdens, maisu, mīcu, saberžu, maisu, mīcu, saberžu un nedaudz aizdomājos... Nelielīšos, man šad tad ir teikuši "oj, tu gan labs pavārs", "oj, tev gan restorāns jāver vaļā", "oj, ko tu šitam liki klāt?". Interesanti, ko par mani teiktu zivis? Dodos pie saimniekiem un prasu: "Kur te aug ķiploki? Man vajag pabarot zivis!". Apkārtējiem acis kvadrātā. Pēc mana: "Kur jums aug garšaugi?", jūtu, ka apkārtējie mani sāk cītīgāk vērot. No garšaugiem izvēlos tikai dilles. Pētersīļus un baziliku atstāju cilvēku galdam. Pēc mana: "Vai jums ir medus? Man vajag kādu karotīti zivīm!", apkārtējie sāk prasīt, vai man gadījumā nav palicis bišķiņ šķībs jumts? Godīgi atzīstos, ka to ko viņi redz, daru pirmo reizi. Piegāžu sauju diļļu, tējkaroti medus, divas daiviņas saspiestu ķiploku un trīs saujas melnzemes iebarojamam. Kamēr barība mirkst, štellēju kātus. Tā kā no mono auklām uz kādu laiku esmu atteicies, tad uz vienas špoles stāv 0,14 pītā, uz otras - 0,06 asaru nanofīlis. Sistēmas gan uz pludiņfīdera, gan pludiņšpininga sataisu vienādas - štoperis, slīdoš 4 gr pluds, 3,5 gr slīdošais svins, māāāziņš virpulīc, 50 cm 0,2 fļuorkarbona pavada, kam bikiņ virs vidus 0,5 g svina bumbiņa, galā sestā vai astotā nummur āķis. Triku ar mazo svina bumbiņu ierādīja Līlastes līņu onkas. Vai tam ir kāda jēga, galīgi nav ne jausmas, he he. Kad ciferblate rāda pusē deviņus, ielidinu abus pludiņus 3x3m bezzāļu pleķī. Dziļums kādu metru. Uz galvenā kāta āķa spraudīšu nakteni, uz klaunumakšķeres - gaišās dārza šļieciņu pušķus. Netālu redzami citi zāļu caurumi, bet makšķerniekus tuvumā ne redz, ne dzird. Oj, ku labi! Barību šoreiz lidinu palielām bumbām. I tāpēc, ka tuvumā tie citi pleķi (iespējams iebaroti), i eksperimenta vārdā - man tas pleķis jādabū riktīgi aromātisks - lai labāk redzētu, vai zivis to uzskatīs par atejas bedri vai tieši otrādi kaifīgi baudāmu garšvielu džakuzi. Uz visu banku, kā saka! Minūtes divdesmit gaidu, kamēr iedarbosies barība. Tikmēr pats sāku apsmiet savu klaunumakšķeri, saki, kurš normāls tad aprīko spiningus ar pludiņu un vēl ar nullnullseši nanofīlo auklu? Nomierinu sevi ar faktu, ka aukliņai tomēr tests ir uz 3 kilo un ceļš līdz krastam ir gandrīz tīrs no ūdensrozēm. Atkal tetovēju sev smadzenēs - ja pieķerās, neļauj skriet zālēs pleķa sānos! Akurāt pēc pus stundas kāds sāk kankstīties gar pludiem. Ik pa brīdim pabaksta gan naktstārpu, gan šļieku pušķi. Dažubrīd pat pavelk dažus centimetrus. Ik pa brīdim piecērtu, bet nekā. Tā kā man āķi palieli, nolemju, ka tie ir sīči. Pusē desmitos sākās aizdomīga aktivitāte pie klaunumakšķeres pluda. Kārtīgi nocopē, tad pavelk, es cērtu, atkal nekā. Piespraužu pušķim vēl šļiekas un lidinu turpat. Pludiņš nostājās, pēc dažām zekundēm tas burtiski apkrīt guļus un sāk uz vietas nenormāli trīcēt. Atkal nostājās un atkal apkrīt un trīc un nekur nekust. Kautko tādu līdz šim nebiju redzējis. Domāju, bļāviens, kas tā par brekša caureju? Kad ta man jācērt, koa? Noskaitu līdz pieci un viegli piecērtu un jāāāāzj - kaukas i galā! Bremzīte noregulēta ideāli un čerkstēdams kukainis sāk mest pirmo olimpisko apli pa manu bezzāļu pleķi. Es lūdzu dievu, jo neko citu ar klaunumakšķeri izdarīt nespēju. Kukainis sāk mest otru apli... Sāku pa milimetram griezt bremzīti ciet un tīt iekšā... Kukainis tuvojās krastam... Pirmo zāļu sieniņu no divām kukainis pārvar pats. Wow! Palicis vēl viens krasta zāles pudurītis metru no manis, pašā krastā. Kukainis ar pieri ietešās tajā, nanofīls - pļurkt - es atklāju sacensības tāllēkšanā no vietas - rezlutāts pārsniedz metru un ar NBA cienīgu bumbas glābšanu no auta kukainis aizlido krastā! Aizgāja ar to pašu ar ko atnāca - dilles, ķiploki, sāls, folija, 30 min krāsnī, he he... Karūsa, 1,2 kilogrami.