Kā jau tas parasti notiek, viss notiek, līdz tas notiek, jo manai z-copenei, kas novietota aiz muguras sagribējies atdzīvoties, uzmetu acis, a tur aukla drāžas laukā no brīvās kasetes varen sparīgi. Iekārtojos ērtāk, sagaidu otro skrējienu, aizveru spolei lociņu un piecērtu. Te manās iekšās kaut kas sakustas, klūpot - krītot apgāž adrenalīna spaini. Kāts pēc piecirtiena, tikpat naski noliecas žuves virzienā. Neba pirmo reiz ar pīpi uz jumta, bet ka šitādu adrenalīna devu. Lācis ziloņu veikalā. Kamēr sirds pa muti laukā lūkoties lien, tikām skats kā Hemingveja " Sirmgalvis un Jūra": Zivs skrien saules virzienā, tas, ka tas nav zanders, apliecināja ~ 20m attālumā veiktais salto. Siluets, rudens, saule, bet pavadiņas ta nav. Zobainais pīļknābis, un neba kaut kāds knapais, cik liels, nezinu, bet tas, ka zivs savos labākajos gados, tas gans. Liels un spēcīgs lopiņš. Cīnoties ar iekšējām sajūtām un ar ļeidaku, nevaru saprast, vai kāds laimes hormons manī mājo, vei Vells savu riņķa danci griež. Nu jau padodas, padodas. Skrien zem laivas, enkurs! Izdodas pagriezt. Svecīte Nm2., pie laivas, makans riktīgais, svecīte Nm3. un gaidu atslābumu, nekā. Jau domās pārcilāju, kādu bildi Jurim sūtīšu, kamēr šis pie moriem ganās, līdz visu pārtrauc žēlīgais kniukš. It kā visu ar saprātu sapratu, bet apakšā triceklītis sēž baigākais. Ja nu šā vai šitādi darītu. Nonācu līdz pat ieročiem. Jaunu āķi piesiet nereāli. 2 paciņas ar cīgām ar' nelīdz. Kādu labu brīsniņu sēžu un lūkojos tālumā, līdz mans rumpis, saprātīgās robežās, ir šos nedarbus uzsūcis. Bet ko daudz var gribēt, tas, ka būtu šamo izvilcis, ir 10/90. Tagad, tā atskatoties, domāju, ka bija tā vērts, varbūt tiksimies, pēc gadiem 10, kad es būšu sirmāks un, iespējams, veiksmīgāks, kā tas E.H sirmgalvis. Plinderi ķerās. Kauč ko lielāku arī paturu, bet noiet tieši uz galda. Arī te nav uz ko lielu cerēt. Paniekojos vel ar ziemeni un te piesakās pa kādai pankūkai (pļūtī tās ar' kā negudras, kaut ko melnu, manam baroklim krāsa savādāka!), foršas sajūtas taj' ziemā tomēr. Nu ar makšķeri arī labi, bet ziemai ir sava burvība tomēr.