Šoreiz esmu nolēmis izslēgt sava iemīļotā ezeriņa copsezonu. Visādi ir gājis- ne labāk, ne sliktāk kā iepriekšējos gadus, bet tomēr vel ceru, ka paveiksies un NG-NG minējums, par to, ka tieši ezers pie rudens necopes ir vainīgs, centīšos apgāzt. Tāpēc šoreiz nolemju spiest uz gaļu. Moš izdodas!? Vispār varētu sākt jau ar piektdienu, darba pavedieni mani aizveduši līdz vēstniecībai, pa ceļam, ar vienas sporta komandas pasēm somā, iegriežos vizītē pie Agra, kas ir manāmi nogarlaikojies un ir gatavs aprunāties un ar kādus tārpeļus noandalēt. Paķeru baltos, pinkus un pavairāk sarkanā zelta, un, svilpdams, dodos atpakaļ uz darbu. Šo un to, un velku, ka tās pases laukā un uz grīdas izbirst pinku puiši, fak. Paveru somu, a tur jau izveidojies pamatīgs midzenis. Pases, vīzas un citi zvēri ir ierīkojuši skvotu, un izklaidējas patīkami bohēmiskā gaisotnē. Gribētu redzēt to špīleru sejas, kad viņi saņemtu pases ar Latvijas pinkiem. Uz mirkli kļūsti par vietēja mēroga zvaigzni ofisā, kolēģes spiedz, kolēģi bijīgi vēro, pa gabalu. Priekšniece ar' pabāž galvu un ar spiedzienu pazūd. Paravozs un, sabučojot prāvo mājās palicēju skaitu, dodos Latvijas labības klēpja virzienā. Sagatavojos, aizvālēju sabarot, nedaudz pabiedrojos ar bairīti un vietējām pelēm un liekos uz auss, bet iekš' to man' paur' norisinās sekojošs scenārijs: Pamostos, saģērbjos un diebju uz ezera pusi, a tas pārvilcis sev pamatīgu ledus praķīti. Vells, kas par škrobi! Skraidu pa ledus jumu un meklēju savu boju, te, moš te, varbūt tur? Nekur, nekā, tikai pāris aliņģu! Škrobe pilnīgākā. Nu kā tā? Pē, pē, pē atgriež mani realitātē, atvieglojums riktīgākais.