Izbraucot no Rīgas uz zaļsvārču sezonas atklāšanu, tiek secināts, ka labajam līdaķu kātam izkritis augšējais gredzentiņš. Steiga liela un tā kā jābrauc cauri Pārdaugavai, tiek nolemts iebraukt Salmiķī pie Sīmaņa un atstāt "pacientu" dienas stacionārā. Skaidrs, ka jāiegādā arī kautkāds rezerves kātiņš. Lai paspētu uz pēcpusdienas copi, visu bodi ķemmēt nav laika. Pieskrienam pie pirmā stenda, kur rakstīts "akcija". Paķeram kātiņu ar dzeltenu apakšu un kratam un pie sevis sakam "laikam jāņem šitas". Steiga nenormāla - līdz Ventai vēl tāls ceļš. Veiksmīgā kārtā uzrodās viens no namatēviem un sāk prašņāt - kapēc tieši šitais? Kādas zivis gribat ķert? Kādai metodei dodat priekšroku? Varbūt paskatieties arī šo? Stress dara savu un atbildam - ņemsim šito, jo smuki kratās un forša dzeltena apakša. Līdzjūtīga skatiena "kātāvarizvēlētieskātu" pavadīti metamies uz kasi. Pēc dažām minūtēm jau ripojam uz Ventu. Tā kā ventā "baigā kafija", spiningošanu no laivas nolemjam atcelt. Uz gruntenēm izvelkam divas skaistas vimbas, bet to cope arī apklust. Jaunais kāts tomēr simboliski jāiesvēta. Uzliekam spolīti ar 0,14 pīto, bez pavadiņas iesienam piecgramu džigāķīti un galā uzkabinam baltu haribo lācīti. Paldies dievam no pagājušā gada nav sakaltis. Otrajā metienā, skat - galā kautkas ir! Pēc pāris minūšu cīņas krastā gozējās mūsu pirmā meženīte! Pirmā!