Pirms kādām divām nedēļām svinējām sievas tēvam dzimumdienu. Tā kā dārza svētki, tā kā kas, bet nežēlīgi visu dienu raudāja debesis. Rīt it kā uz copi - jāatklāj līdaku piemānīšanas sezona, bet paralēli vel doma ir piemeklēt kādu ruksīšu aizgaldu, tāpē vēlu vakarā, atceroties par slieku iztrūkumu, dodos komposta virzienā. Lukturīts spīd, šļieku maz, bet te skatos milzīgs rumpis izlīdis no zemes un lūr uz mani. Es lecu un tveru - neveiksmīgi. Guļu zālē un blisinos apkārt, izrādās turpatās velviens lūr. Uzmetu kūleni un apķeros šamam ap vidukli. IR!!! Izrādās te ar' tādi dzīvo. Es par nakteņiem. Forši! Šajā vakarā piemedīju pilnu sēņu groziņu. Nākamajā dienā dabūju konkrētu kurvīti no zaļsvārcēm, bet pārīti potenciālās izsēdēšanas vietiņas gan atradu. Pat bikiņ pasēdēju, viens no krūmiem izlīda, izmeta goda apli un noziepējās. /2iv nedēļas vēlāk/ Pēc fūzīša atpūtinu kājas, uznāk vakara krēsla, sarosos. Lietus nav lijis, nez vai mani draugi būs? Izeju, ir, bet maz un varen bailīgi. Izdodas tik kādus trijus sagūstīt. Kompostā ar gandrīz vakums. Izmetu vel vienu goda apli un tieku jau pamatīgāk atalgots. Kopā kādi triīzsmit būs. Ā, vel biju noskrējis līdz Agrim, tas man ieteica vienu piparkūkainu barokli. Paķēru vel kombīti no straumes, nedaudz baltos un piektdien tā laicīgāk ar ieziepētu proletārieša asti notinos ezeriņa virzienā. Jau domās pārcilāju vareno copi, steidzos nu ļoti, pa brīnumu neko neaizmirstu. Vietiņa apmēram šāda: apkārt ūdens klajumi, a es pa šauru niedru labirintu iros uz nelielu brīvūdens pleķīti, kas tāds kā neliels padziļinājums, nu apmēram metru dziļš, no grunts zālēm tīrs, tā arī tāda vidēji cietas konsistences. Vienā stūrī tāds 2x2 metru iecirsts robs. Idjeaļņiks, vismaz man tā liekas. Iejaucu applaucētu kombīti ar piparkūku barokli, saridāju pindzeles, tad izspaidu furunkuļus barokļa masā (man te viens spečuks tā ieteica), nedaudz tai piepilinot kukurūzu Bonduelle, beigās visu šo varen gardo masu pairdinot ar mušeniekiem. Iebaroju to robiņu un ar' vel pa flangiem, tā lai būtu kāds atkāpšanās ceļš. Ar enkuriem pienagloju laivu pie grunts, veru nakteni uz vienas, baltos ar kūkurūzu uz otras un gaidīšanas svētki var sākties. Ja skatītos no malas, tad drošvien izskatos pēc īsta PRO, kustības pārdomātas, nesteidzīgas un pārliecinātas. Tā arī jūtos!! Drīz vien nakteņpluds palecas un sāk riņķa danci, zālēs nelaižu cērtu un pirmais līnis, ai, nē - pa ātru padodas, brekšels galā. Nu tāds uz kilo varbūt ir. Vells, it kā uz līņiem takš braucu. Tālāk niekojos ar visādiem maziem un lielākiem rudaušiem, raudelēm, līdz tur kur kreisais atkāpšanas flangs & kur nesen pārstellēju baltos uz nelielu nakteni, pluds ir pazudis, bet aukla tik slīd & slīd, cērtu: oho ho hoooo, šamais dur uz tuvējo nodru sienu, turu, tad pa labi, atkal turu, tad pie laivas ar' cenšas iemočīt, līnis vai zinieties tiek iešlepēts. Tāds ap kilo saka mana vanaga acs. Es jau smaidu un nakti gaidu, rīts vispār būs dievišķīgs. Lēnām un neatlaidīgi diena noveco, sarecē tumsa, vējels ar nedaudz sacēlies, bet kur I' līņi? Ā vel, problēma, kā jau vispārzināms, tad copējot šos sarkanačus, ir jāuzvedas makten klusām, bet copmanim gribas ar' pačurāt, bet kā laivā to klusām lai izdara? Nākas eksperimentēt. Paķeru ķipīti, bet tad atceros to dziesmu par brūveri, bet alus garšo. Hmm, piebeidzu koliņu un varu samērīties ar viena piegājiena tilpumu. Ja nu kādam intersē, tad puslitrs sanāca. Tā nu maldoties un valkājot pa kādam plinderam un rudausim (nezināju ka šamie ar' naktē ko rij), vakarēju ar kā tiko dzimušo 8. jūnija nakti. Ehh, te sēžu ess, mīlu visu kas apkārt, vienvārdsakot laime karsē visu to ko vien var uzkarsēt. Nolieku pakaļu uz laivas grīdas un vēroju, klausos un iespējams arī domāju. Ai, nē, sapņoju! Pametu acis ceijerī - bez piecpacmit trīs. Pamodinājušas mani ir kaijas, kuras varen aktīvi un zemu lidinās, biedē makšķerniekus. Kafija - cīga - kafija un vel kārtīga cīga spēj manu pakaļu uzraust uz beņķa. Izbarojos vel pa beidzamajai kārtai, atjaunoju "zemūdens slieku ar piejaucēto metālu" krājumus un ceru, un gaidu. Robā, pluds sakustas, apakšā kaut kas noburbuļo, tad jau slīdamība pludam samainās uz visiem 180, brik pa labi, tad strauji pa kreisi, domāju, ka būs rudausis, bet šoreiz patīkamais "bet" otrais līnis tiek piesiets. Visvairāk mani izbrīna "es pats", jo viss notiek kā tam jānotiek. Nākamis metiens un pluds uzreiz sāk savu danci, vai tiešām nākamais? Nē, pamatīgs rudausis, tad vel un vel. Es jau sāku mest acis uz nakteņu kārbu, jo to skaits pamatīgi sarucis, nez vai līniem pietiks (paskrienot uz priekšu, 2vi gabali palika. Kāds acu mērs, ne!?)? Sāku kniebt pusītes, tad pāreju tikai uz kukurūzu kreļļu virteni. To negrib. Lieku atkal pusīti. Klusums, whoo tie notinušies, bet pluds tā kā nokustas un pabrauc kādus 20cm sāņus un trīc no bailēm, tad apmet goda apli, tad velvienu un sastingst. Rodas sajūta, ka šamais nakteni apēdis un turpina riņķot un našķēties. kontrolšāviens un pēc neilga cīniņa trešais sarkanacis var gozēties rīta saulītē. Šis jau brangākās miesās. Nu kā lai to visu Jums izstāsta? Lieku priekšā nākamo pusīti un pluds uzreiz sāk bīdīties, bet ne tā, nu tā aktīvi, bet lēnām, ar ilgākām pauzēm. Kustību manu tik pēc niedru ēnas. Kad šamais pietuvojies jau kritiski tuvu krūmiem, bliežu tik virsū un ir, bet tā ka esmu aizmirsis piegriezt bremzes, šamais ievālē retajā niedru pudurī, ātri laboju savu kļūdu un vel viens ruksīts neizpratnē lūr uz manim - 4:0 manā labā. Šādos brīžos liekas, ka tā būs vienmēr, un noteikti, ka arī būs. Ā aizmirsu vel piebilst ka uz mušeniekiem, kuri bija pamērcēti piparkūku marinādē, dienai iesilstot paņēma skaist plaķenieks, tāds uz puzotru token, vo kā! No rīta atkan savajadzējās pa maziņam, lietas nodarīju klusiņām kā rūdīts dienaszaglis, sanāca gandrīz 1l. Tāda lūk plikā statistika. Vel stundiņu pakūkoju, pazavēros nelielos līnijdeju skečiņos un caur asaru katlu īros auto virzienā. Un te vel diezgan daudz pē,s. PS Pa visu cēlienu mani nobaudīja kādi 3 odi, tiem kirdik, vel tik pat tika veiktas preventīvās eksekūcijas, jeb 100x mazāk, kā piemājas mauriņā nakteniekus medījot. Mistika kautkāda, bet patīkami. PSS Palika sajūta, ka viņš gribēja ko kustīgu, sliekveidīgu, bet nelielu. Uz mušeniekiem un Hruščova paikas nekā. PSS 2vi papi & 2vas mammas. Papi abi ap puzotru kg un tukši. Mazākās, kas ~ kilavnieces mammes un ikru pilnas. Viss kājām gaisā, moš tā notiekās rīvēšanās svētku laikā? PSSS Vispār šī cope bija nirvāna kā tāda, pašplūsma un sajūsma, jo kad auto izkustējās, iekliedzos. Vai arī kliedza kāds cits. Tā arī nesapratu. Iespējams tādas copes dēļ, varētu arī piedzimt pa otram lāgam, ne!?