Latiešu tautas teika par ezeriem. Sensenos laikos ezeru nemaz nebijis. Dievs dzīvo radību dzirdījis tikai ar lietu. Ūdeni viņš glabājis lielā, lielā pērlē. Kā jau zināms, Velns iekāro visu, kas ir Dievam, tāpat arī šoreiz Velnam ienācis prātā pērli nozagt un nedot dzīvajai radībai tik ilgi dzert, līdz tā viņu pielūgšot. Kādreiz, kad Dieva nebijis mājās, Velns pakampis pērli un devies ar to prom. Ticis savā miteklī, Velns mēģinājis ūdeni dabūt no pērles ārā, bet, tā kā atslēga atradusies pie Dieva, Velns ūdeni nevarējis dabūt. Viņu pārņēmušas dusmas, un pērli viņš tik stipri metis pret zemi, ka tā saplīsusi. Nu visu zemi appludinājis ūdens. Dievs vienu daļu ūdens gan sasmēlis, bet pārējais sasūcies zemākās vietās, un tur radušies ezeri.