Mēs ar domubiedriem kādus gadus trīs mēģinam apgūt vēžošanu. Patriotisku jūtu vadīti nolemām glābt Latvijas dabu un skaldīt signālniekus no vienas smukas upes Vidzemē. Dabūjām licencīti, sameklējam teltsvietu tuvu upei, piepumpējām pūslīti un aiziet medībās! Pirmā gadā vairākos polietilēna maisiņos ēsmai sapūdējām visu, ko tik var sapūdēt - zivis, broilercāļus, garneles. Vienkārši atstājām uz dienu saulītē. Rezultāts pārliecinošs - bijām radījuši paši savus ķīmiskos ieročus, kurus ieelpojot paši gandrīz atdevām galus. Gāzmaskas diemžēl bija palikušas mājās, tādēļ šo ēsmu lietošana tika pilnībā atlikta. Tāvakara lielākais sapals, kuram liktens iepriekš tika paredzējis sālīti, olīveļļu un karstu pannu ugunskurā, diemžēl sīkos gabaliņos aizgāja krītiņos par ēsmu. Tajā naktī vēžu dievs bija uzkāpis uz pamatīga korķa, jo lomā tika vesels viens vēzis. Arī vieta laikam nepareizā. Otrajā gadā palikuši par kapeiku gudrāki par pāris kilometriem nomainam teltsvietu un īsi pirms saulrieta saķeram sīkzivis un saliekam krītiņos. Līdzi arī divi murdiņi. Viens no veikala, otrs no kaimiņa. Tajā naktī gūtā mācība skaidra - pirms močī nepārāk labi zināmā vietā pa tumsu ar krītiņiem - pārbaudi straumes stiprumu un, vai upe nenes baigās zāles, savādāk vēžu dievs konfiscēs ekipējumu uz neatdošanu. Maita. Ar izdzīvojušo pāris murdiņu palīdzību sasniedzam mūsu rekordu - astoņi gabali. Šogad jūtamies kārtīgi evolucionējuši. Krītiņi nomainīti uz dažādu formu murdiņiem. Ēsmā tās pašas upes sīkzivis, ko jāpaspēj saķert vēl pirms saulrieta. Nolemjam ar straumes ātrumu neriskēt un šoreiz visas lamatiņas izkārtojam cieši pie meldriem. Tumsiņā aptuveni reizi stundā veicam pārbaudes. Vajadzētu biežāk, bet mēs - nelabojami optimisti. Stratēģija atmaksājas - lomā sešpadsmit(!!!)a makani. Cilindiskajos murdiņos neviena. No čentrkantīgajiem vislabāk izšauj no kaimiņa aizņemtais - šausmīgi vecs, zems un garš, kādu veičos nava. Traģiski un tajā pašā laikā daudzsološi. Pie šāda tempa esam ieplānojuši kārtīgas vēžu dzīres 2015. gada augustā, he he he...