Nav jau trofeja, bet savs stāsts ir. No rīta ierados uz savu X vietu Daugavā, kur parasti citu makšķernieku klātbūtne nebija jūtama un manas zābaku pēdas piekrastes takās bija vienīgās ko redzēju dienām ilgi. Reizi pa reizei Daugavas vidū uzradās kāds velcētājs, bet mūsu koeksistence bija samērā harmoniska un mēs viens otram netraucējām. Taču šodien, idillisko mieru izjauca airu šļakatas un motorlaivu dūkoņa, ko dzirdēju vēl pirms izbridu caur kārklu krūmiem kas X vietu sargā kā cietokšņa mūris. Pēc tam kad kārklu zari mani bija svētījuši ar speciāli man saglabātām lietus lāsēm un es ieraudzīju upes krastu, trokšņu celiņam pievienojās arī attēls. Laiva pēc laivas kursēja no viena līcīša uz otru. Pirmajā mirklī vēlējos doties prom, jo sauszemes žurkai nebija cerību uzvarēt cīņā pret šo laivu floti. Tomēr vēlme samērcēt iegādātos rotiņus ņēma virsroku. Sāku ar līci 0 kurā parasti sāku savas spiningotāja gaitas. Līcis 0 tas ir tādēļ, ka no tā pa labi un kreisi gluži kā uz koordinātu ass vienādā attālumā ir izvietoti citi līči, tādi kā Lielās Līdakas līcis, Seklais Saknes līcis vai Tīkla Zacepa līcis. Tukšums, lai gan 0 līcī parasti sasveicinos ar kādu līdaku jaunieti, kas pēc atlaišanas novicinot savu asti sasola man atriebties ar savu lielāko brāļu starpniecību. Neko darīt, dodos uz Seklo Saknes līci uzlieku rotiņu, bet klusums. Turpinu darboties, secīgi mainu rotiņus, bet dzirdams vienīgi blakus līcītī esošais laivinieks kas savu gigantisko vobleri gluži kā akmeni ko meta Dāvids Goliātam metā uz robežas starp līci kurā atrodos es. Izveidojas situācija kad iespējama mūsu auklu sapīšanās, laivinieks padodas un airē prom. Par godu tam uzlieku vienkāršāko sudraba krāsas rotiņu. Iemetiens, viens spoles apgrieziens un pēkšņi spininga kāts sāk trīcēt! Jā, jā, jā! Kurš te ir saimnieks?! Cīņa ir interesanta, kā jau parasti Seklajā Saknes līcī. Šeit līdakas parasti ar purnu ietriecas gruntī, apjūk un pēc nelielas pauzes seko dinamiska šļakatu cīņa. Rauju šo skaistuli ārā no ierastās vides, ik pa brīdim uzmetu aci kolēģiem laivās, saprotu, ka visa uzmanība veltīta mums ar līdaciņu. Nomēru skaistuli, paņemu un dodos prom no Seklā Saknes līča, šeit mans darbiņš padarīts. Pateicībā atskatos uz Seklo Sakninieku un redzu, ka laivinieki gluži kā pēc starta svilpes dodas uz vietu kur tikko ieguvu savu šīs dienas lomu. Pasmaidu par ainu kas atgādina TV redzēto šakāļu baru medību laikā. Nolemju, ka šodienai pietiks un jādod iespēja X vietai atpūsties vismaz no viena spininga kāta. Lai ir kur atgriezties, lai Lielās Līdakas līcis nākošreiz sniedz iespēju atkal redzēt tā nepielūdzamo iemītnieci, bet par to kādā citā reizē! Dodoties mājās secinu, ka nedrīkst padoties pirms cīņas, arī šķietami bezcerīgas situācijas var atnest pārsteigumus. Svarīgākais būt īstajā vietā un laikā ar zivij interesantāko mānekli!