Aizķērāmies aiz tēmas par kūpināšanu ar kolēģi nu tad arī citiem lai tiek. Parastā kūpināšanas iekārta lauku sētā, precīzāk - viena daļa. Ir mucai līdzīgs metāla gabals, pietiekami liels, lai tajā ierīkotu palielu plauktiņu no metāla režģa. Uz režģa liekam zaļa koka jaunos dzinumus ( šeit kārkls) ko daudzi arī dara un tā ir baigi labā štelle, jo pie metāla mūsu kūpinājums var tā piecepties, ka apetīti vairs nerosinās. pa virsu mucai liekam dēļus, var aŗī kādu vecu mēteli tikai ne sintētiku vai džutas maisu utt. un viss - kuram uguni , temperatūru regulējam ar malkas daudzumu un kvalitāti, aŗī ar dēļu daudzumu ar ko pārsegta muca. Es t° nemēru,pārbaudu ar roku cik karsts ir iekšā, piešāvies, viss kārtībā. Uz jautājumu par konkrēto bildē redzamo procesu. Tās ir jūrā dzīvojošas plakanas zivis, kas sākotnēji paredzētas bija cepšanai, tāpēc bez galvām. Labāk jau lai tās galvas tur būtu, tad tā smeķi radošā manta nenotek. Kūpināšanas process ir izskaņā, palikuši pēdējie dūmi, bet divi eksemplāri jau nozuduši nebūtībā. Par konkrēto plaši zināmo recepti kūpinājumam, ja kādam interesē pie citas bildes.