Tā kā šopavasar manas upītes skopas un nevienu mēra līdaku vēl nav devušas, bet ceptu līdaku ai kā sagribējās, sadomāju vakar apciemot mežezerus uz vakara copīti. No krasta ērti mētāt gluži kā upēs, pat bez iebrišanas. Ūdens tumšs kā stipra tēja, bet tīrs un līdaķi tajos ļoti gardi. Vakars bija kā radīts līdakām, nomācies un neliels vējelis. Sāku ap 18:00, pirmā stunda pie mazākā ezeriņa pagāja bez copa, lai arī mainīju mānekļus un eksperimentēju. Lielākais ezeriņš bija devīgāks, pusstundas laikā divas tievas un melnas līdaciņas ap 50, nemērīju, laidu lai paaugas. Uz daudzu gadu laika pārbaudītas šo ezeru klasikas, 4. melnās fūrijas. Kaut kas brangāks ar uzsita, bet pēc pāris sek pumpēšanas nokūlās. Pēc 20:00 strauji satumsa jo mākoņi savilkās vēl tumšāki, sāka pat smidzināt. Nolēmu ka laiks beigt, jo kur nu tādā tumsā un tik tumšā ūdenī līdakas medīs. Piegāju pie pēdējā cerīgā līcīša, te savulaik pa kādai smukulei pieķērās. Nolemju uztaisīt pēdējo metienu, tādu tālo slīpi gar krastu starp retām lēpēm. Kā vizulis nogrimst un pāris reiz uztinu, tā ass rāviens. Un uzreiz tesiens uz ezera viduci. Oho kas par sparu! Pāris min pakaucināja spoli un tad jau nogurusi ļāvās pievilkt klāt, ķeru aiz žaunas un ceļu krastā. Un tā nu izrādās ar "pēdējo metienu" esmu dabūjis šo ezeru personīgo rekordiņu- 74cm. Ir jau pāri 21:00 un dodos prom. Tā kā lietus pastiprinājās, negribējās tīrīt uz vietas kā parasti. Iebelzu tik pa galvu ar pasmagāku sprunguli un likās lieta nodarīta, auduma kulē iekšā. Kad mājās pēc 2h ķēros tīrīt, līdaka izrādījās vēl dzīva. Lūk tā ir izturība, redz ko nozīmē grūti dzīves apstākļi pa ziemu slāpstošos ūdeņos! Nesmuki jau sanāca ka ļāvu līdakai 2h mocīties, manā praksē laikam pirmo reiz tāda šaize. Tik šis gadījums ir kā pierādījums ka līdakas tomēr ir izturīgi zvēri, tā ka nav ko bļaut ka pēc 5min pagarākas svēršanas, mērīšanas un fotosesijas vairs nav jēgas laist vaļā krokšus ;) Lielākā izmērā - http://ejuz.lv/ldaka74