pirmās zivis man gan bija grunduļi Maltā, kādu 5 gadu vecumā. Tēvs bija uztaisījis mazu lazdas pikšķerīti, uzmauca uz āķa slieku un uzstutēja mani uz lielākā akmens upes braslā. Sabijies jau biju, jo akmens tiešām bija milzīgs, nu vismaz tāds palicis atmiņā :) Un turpat zem akmens ganījās grundulēni, dzidrajā Maltas ūdenī viss labi redzams, kā tie ierij slieku. Atlika tik raut gaisā un tad spiegt no sajūsmas :)) Karūsas nāca vēlāk, bija ap 10 gadiem, pats jau taisīju makšķeres, raku sliekas, mīcīju mīklas, meklēju karūsu dīķus starp daudziem tukšiem lopu mārkiem. Smukākās karūseles laidu piemājas upelē, kur pēc pāris gadiem dziļākajā un dūņainākajā bedrē tās bija sasniegušas jau 300-500g izmēru, apaļākas un veselīgākas palikušas, tās vairs nebija nīkulīgās lielgalvainās mūžam izsalkušās dīķa vājnieces :)

O, grunduļi- puika būdams šos pikšķerēju Siguldā Vējupītē, puikam dikti interesanta cope- kad redzi grunduli pabāžam galvu no no nogremdētas betona plāksnes apakšas un tik karini "šiciku" priekšā(tādu tur bija daudz- toreiz.. laikam maksteņu kāpuri vai kā viņus tur pareizi sauc)

Man atkal bija bambusene un puikas seedeeja pie diikjiisha sacenshoties kas nokjers lielaaku,taada 200g zelta karuusa bija jau Lielaa :)Nu 500g tas jau bija pilseetas noziimes notikums :D

Bambuseni laikam uzdāvināja man uz 1. klasi, bet dīķos nekad netrāpījās lielākas par ~200g :) Nedaudz paaudzies ar vellapēdu rullēju līdz 7km attālajam Radopoles ezeriņam, tur ķērās tikai 500g un lielākas sudrabkarūsas, nekad neviena mazā. Bet reti, 1-2 pa rīta cēlienu jau bija ekselenti, bieži vispār nekā. Ar bambuseni gan tādas savaldīt nevarēja, te noderēja mana pirmā ausmas teleskopene ar delfīna spoli.