Teju pēc mēneša pārtraukuma mērs bija pilns, visas iepriekšējās vasaras necopes reizes metu pie malas un biju gatavs kam lielam. Tad nu vasarai, drīzāk jau rudens tradicionālajam laikam, kad vēl pirms saules, kad diena nav iesilusi, vērojama ūdens iztvaikošana un pamatīgas miglas sēšanās, metos ezerā. Pirmais iespaids nevisai, pat pie visas pamatīgās līšanas, viss tā aizaudzis un nav lāgā kur iemest. Nu ko, par cik brīvu logu nav kur iemest, nācās vien tradicionāli braukt gar zāļu malu. Pirmā stunda tukšā, otrā stunda tukšā, pat ne uzsitiena, nekur blakus arī neviena ņēmiena, kaijas arī aizdomīgi klusē....jau padomāju, ne jau atkal tukšā reize. Tad vienas 30 minūtes tieši virs ezera nosēdās tāds miglas mākonis, ka neko nevarēja redzēt un principā tajā brīdī sapratu vai nu tagad vai atkal nekā, jo mākoņi sāka izklīst un tūlīt saule būs augšā. Tad nepagāja 5 minūtes kad migla principā izklīda un tūliņ tūliņ būs saule, kad pēkšņi aizķeras, jau skābu seju skatos tanī virzienā, kur iemetu un domāju kā, metu drošā attālumā no zālēm un nogrimt vēl nevarēja paspēt, pirmie tinieni jā, pamatīgs kušķis galā. Tad pēc vēl kādiem 5 spoles apgriezieniem tā kā aukla dziļumā iet, bet bez jūtamas pretestības, padomāju zars, ne pirmā reize...pēc tam piecēlu kātu ar domu redzēt kas galā un tanī brīdī ieslēdzās bremze un visu ko biju paspējis ietīt, aizgāja taisni dziļumā. Sapratu, ka beidzot ir, pirmajā momentā nodomāju vismaz 3niecei jābūt, tad bez īpašas pretestības jau teju biju pie laivas pievilcis, kad beidzot ieraudzīju kas tad tur galā sēž, sapratu ka vismaz 5niece un atkal spole tirkšķēdama aizgāja, bet nu tad jūtami zivs bija pagurusi un daudz neauklēdamies pievilku pie tīkliņa un laivā bija, sajūtas fantastiskas. Piemetu pie soliņa ar domu nomērīt, kas diemžēl ir tikai 70cm garš, bet kad sapratu, ka soliņam abās pusēs vēl pa kādi 10-15cm pāri stiepjas, tad sapratu jābūt rekorzivij(iepriekšējā rekorzivs arī Juglā 5,2kg, 94cm, 2008. gads ), nomērīju kā nākas un rezultāts 101cm un 6,4 kg. Ne asakas.