Jāņos nolēmu ne tikai gaļu ēst un dzert aliņu, bet arī atlikt laiku makšķerēšanai. Iepriekšējā reizē, aizbraucot uz laukiem, ķert mēģināju ar lielajām mailēm, bet bija diezgan liels klusums , šoreiz nolēmu padžigot, izmantojot flūrkarbona pavadiņu. Arī šajā reizē cope bija švaka - zemmēra līdacēns un kāds sīks asaris, tādēļ pirms braukšanas mājās pamēģināju laimi ar rotiņu - arī nekā. Domāju jau braukt mājās, ieliku somu mašīnā, bet tomēr nolēmu izmēģināt laimi - uzlikt vienu vobleri - virsmenieku, ar kuru man ir dikti labas attiecības Babītē. Riskanti jau bija ar salīdzinoši tievo flūrkarbona pavadu, bet ņemot vērā apstākli, ka līdakas neķērās, par to pārāk nedomāju. Nu lūk, vobleris pēc iemetiena uzkrita uz ūdensrozes lapas, tiklīdz to norāvu ūdenī, sekoja straujš līdakas iznāciens un sitiens... Pāris reizes tā efektīvi palecās virs ūdens, jo tajā vietā dziļums nepārsniedza 80cm... Tālāk atlika tikai cerēt, ka zobi neskars pavadiņu un mēģināt zivi dabūt krastā, jo no krasta makšķerēju bez uztveramā tīkliņa, taču krasti šajā vietā ir vertikāli un līdz ūdenim aptuveni 1m. Kādu laiku pamocījos, nogūlos uz vēdera, rokā turēju auklu un pēc pāris mēģinājumiem, smukā līdaciņa bija krastā. Prieki lieli, jo šajā vietā makšķerējot, pat iedomāties nevarēju, ka tur mīt 3kg līdakas. Nedaudz papriecājos, uztaisot par piemiņu šo kadru un palaidu skaistuli atpakaļ savā stihijā. Cerams pēc gadiem 3 satiksimies atkal...