Kādu nedēļu atpakaļ peldināju pievakarē gondonus Lielupē ar godātkungu Spēku. Zivis neķerās, toties garām supo meitenes nabadzīgos peldkostīmos. Žanim galvas sāpes atkal un neņem, bet meitenēm? Uz vobleriem šīs nepaņemt, toties desa varētu būt verņaks. Nosmejamies par saviem jēlajiem jociņiem. Vieni paši gan un tad izsaku savu vienu velmi, jo zinu, ka drīzumā jāapciemo ezerels savs. Nu, nevajag man tos žaņu kalnus, priecātos par aktīvu breku un tikai vienu žani, bet rokerda božerās gan. Spēks tik nosaka:"Pietīcīgi." Pāris dienas vēlāk: Laiciņš tāds, ka skaļi bļauj: “NEKĀ NEBŪS!” Laukā pilnīgs bezvējš un nemērīgi pakšķina lietus. Piektdienas vakarā iebarojos ar kombikormu, kas nedaudz atjaukti ar makaroniem taj pat nedēļu vecajā punktā 3,6m ar salīdzinoši cieto grunti. Kamēr sestdienas rītā pļauju zāli, Garais, kurš atbraucis ciemos, točkā tausta breku un žani. Breki šamam jēma lopā, bet plaukstas izmērā tik. Ap pusdienām nāk krastā skaļi bļaudams, ka nekuja neesot te manu izslavēto dižzandartu un tikai ticis pie divi komats pieci kilo ļeidaksa un viena puzotrinieka žaņa, kā arī visādas nepiecērtamas copes esot bijušas. Galīgi nekā.... Ā, nu jā. Pa to spoguli un lietu ap septiņiem vakarā sāku savu dižsēdēšanu. Uzbaroju breku galdu jau ar smaržojošo Brudu un ganu kaulainos. Ķerās ļoti labi, bet pagaidām tikai vīķes. Žaņi klusē. Atkal viņiem galva sāp. Ap deviņiem lieku balto tārpu pušķi. Un te, par spīti nemainīgaijai dušai, sākās īstās svinības. Iedomājies, vaglerpluds izsvarots tā, ka no ūdens, kas pēc suņa gluds šodienā, laukā spīd tikai pats pincītis. Tāds maziņš un knapi pamanāms. Tad tas lēnām aug, aug un uzkarās. Stāv un lūr uz mani: ”Ko nu darīs? Kas nu būs?” Pēc nelielā pārdomu brīža slīd prom. Cērtu! Kāts ripā. Pēc mirkļa pie laivas noguļās smuks puņķainais, kuru knapi var apķert ar maniem garajiem pianista pirkstiem, lai pārslidīnātu pār bortu. Un tā daudzas reizes. Orgasms daudzu stundu garumā. Foooršiiiii!!! Žani klusē. Arī tumsā man bija lemts noskatīties spīguļu dejās, jo breki turpināja kosties. Nedaudz pēc pusnakts, kad skaistā kariete atkal pārvērtās par ķirbi, breki izrubījās. Skaidrs - žanis pienācis. Nu, tas kerords laikam? Uz galda lieku lielāko vīķi, kas man ira un gaidu. Nekā.... Nedaudz uzbaroju ar ļoti tārpainām bumbām un pa laikam gūstu pa kādam slinkam brekam. Jo tuvāk rīta gaisma, jo breki vēršas uz plinderu pusi, kuri ap kādiem trijiem rītā arī aizverās. Nevar takš būt, ka sīkie tā neēstu. Mēģinu velreiz uz barotās vietas likt vīķi. Klusums. Apsēžos uz laivas grīdas, jo jāatiet no manas mīļākās feņšuj pozas, bet mans vīķu pluds dodas nesankcionētā pastaigā . Škrobīgs par to, ka neļauj atpūsties un kaut ko burkšķedams zem sava deguna slienos sēdus. Stojaks ilgs, bet es esmu pacietīgs. Āīzieaaaaat! Cērtu. Ir labs, bet ne rekords. Cīnījās forši, bet es biju sagatavojies labāk. Patiesībā jau viņš nemaz nebija gatavojies. Garš (astoņdesmit pīci cm), bet tievs (četri komats sešdesmit viens kg). Nu, cilvēkiem arī tādi ir gari un tievi, un tad vel visādi resni un īsi. Vēlēšanās, gandrīz piepildījusies, tāpēc maucu mā, lai neizaicinātu vairs šodienai man pielemto. Tā lūk.