Tumša nakts, bet putni skaļi. Upē tecējums jaudīgs. Lēnām ar tārpu bundžu vienā rokā un makšķeri otrā zogos pa kalniņu lejup. Te, kājas pa gaisu. Viens zābaks ar tārpu bundžu aizpeld lejup pa straumi, bet pats mīksti piezemējos uz sava makšķerkāta. Kas tas ir? Pareizi - Ventas Vimbu Slīdenīša Kauss 2018!!! Nemaz jau nav muldēts, jo patiešām bija tumšs un slidens. Iekārtojos tur kur visvairāk dubļu, pašā bedrītes ieejā, jo te citus gadus uz straumes robežas labi lomi gūti. Iesākumā kustības nav. Daudz nebēdāju, jo zinu, ka ar rīta gaismu būs lopā. Ķikuru čupiņa starp baltajiem ir vimbai ēsma Nr.1. Aust rīts un kāds vimbistiski piegrabina pie vienas makšķeres, bet aiziet nesodīts. Ilgi nav jāgaida un jau jaudīga cope uz otras. Pirmā skaistā sidrabotā zivs ir galā gan. Pretojas cienīgi, bet izvelkot krastā atkārtoti pieķeru sevi pie domas, cik šis zivtišs tomēr mazs ir. Savi 40cm ir, bet pēc tiem visiem zandartiem un brekiem jau bij’ piemirsies. Turpinājumā visādas garas pauzes, kuras iztraucē nekaunīgi butes izmēra pliči, caurspīdīgi ķīši un mazas raudiņas. Tie dara savos sapņos nedaudz uzmanīgu, jo tieši šim brīdim bija jābūt tam ar izkārtni “LOPĀ”, bet nav. Kādas 3h cīnos ar šiem ūdens pārstāvjiem, dubļu pikām un miegu. Tad piesakās viens mazs vimbišs un atkal gara pauze. Dodos aprunāties ar copmaņiem pa straumi uz augšu ar mērķi izkļaņčīt vienu vārītu garneli, jo telefona sarunā Garais tā ieteica. Pats arī tādas trīs biju nopircis, bet kaut kāda aptumsuma rezultātā iepriekšējā dienā tās notiesāju. Nogriežu mazu piciņu, iespiežu starp diviem baltajiem un pēc mirkļa purina. Purina tā kā to dara tikai VIŅA. Ierijusi līdz dibuā, vai zinies. Tā kā tāda zīme laikam, kuru pārprast nevar nu nekādi. Šķērēju nākamo gabaliņu, balto priekšā/pakaļā, iemetiens, atsitiens un pēc mirkļa fīdergals konvulsīvi raustās.... Velkot vimbu domāju, ka nu nevar takš būt tā kā tagad notiek, jo otra copene, kas atklipsēta taj pat attālumā un apāķota ar ķikuru čemuru tikām turpina pienest tos pašus ķīšus un tādā garā. Tā tas atkārtojas vel pāris reizes līdz pieklust, jo esmu izbeidzies ar garneli. Ar auto aizskrienu uz tuvējā miestiņa bodi. Neceru tur ieraudzīt jūras velšu MC2, bet kādu sasalušu garneļu paciņu gan, bet velti. Pārdevēja tik ar lielām acīm noprasa: “Gāāārneles???? Varbūt pelmeņus, ko?” Pēcpusdienā upe paliek stipri klusa. Izturu līdz kādiem četriem un ar dalītām sajūtām dodos pa kalniņu augšā uz auto. Vienā rokā tārpiņu bundža, otrā makšķere. Vienā kājā zābaks, otrā smirdīgs auts. Te, kājas pa gaisu. Bundža ar zābaku aizpeld pa straumi lejup, bet es mīksti piezemējos uz sava makšķerkāta. Laikam esmu uzvarējis? @o.