Rītdien būtu pagājis vesels gads kopš mana pēdējā ieraksta. Kā jau pagājušajā gadā izteicu cerību, lai manā piemājas upītē pieaugtu foreļu, kā arī alatu populācija, esmu ļoti pārsteigts, ka tas arī ir noticis. Mazās alatas ir teju katrā mazākajā bedrītē, kā arī lielākas alatas neizpaliek. Pieaugot, arvien sarežģītāk izdodas atrast laiku makšķerēšanai, tādēļ viss aprobežojas ar upes apsekošanu 2km rādiusā no manas mājas. Kā arī nedaudz rūpējoties par zivju labsajūtu mēs ar tēvu, kurš gūst lieliskus panākumus ar sevis veidotiem rotiņiem, cenšamies daudz netramdīt šīs piemājas zivis, lai gan vilinājums ir ļoti liels, ja zini, ka pie zivs uz āķa tiksi vienmēr, jo piekopjot noķer un atlaid metodi, šīs lieliskās sajūtas varam gūt vairāk kā vienu reizi. Vairs neaizraujos ar noķerto zivju fotogrāfēšanu,bet šoreiz to atļāvos izdarīt, lai dalītos ar to, kā mēs varam gūt prieku no dabas. Šo pašu foreli noķēra mans tēvs uz pāštaisīta rotiņa pirms kāda mēneša un atsūtija fotogrāfiju, lai parādītu to, cik liela forele ir izaugusi piemājas upītē, kur foreles parādijās tikai vienu vai divus gadus atpaka, kā arī dalijās ar to prieku, kāds rodās, ja Tu gūsti panākumus ar sevis veidotiem mānekļiem. Īsumā, abi ar tēvu šo foreli esam vienreiz noķērusi un tā tas arī paliks, jo esam vienojušies, ka viņai vairs dzīvi netramdīsim un naivi cerēsim, ja viņa ies bojā, tad cerams, ka tas nenotiks dēļ tā, ka kāds sagribēs kūpinātu foreli. Nesaku, ka zivis nav jānes mājās, bet ir jādomā līdzi zivju populācijai, lai nākotnē šādu prieku varētu gūt arī kāds cits jaunais makšķernieks. Neesmu cilvēks, kurš pieliek, bet teikšu, ka forelei savi 43cm bija noteikti. Bildē bez apraksta - tēva foto pirms mēneša. Vēlu lielus lomus un smelties prieku no dabas ko tā sniedz, un kā vienmēr - tiekamies pie ūdeņiem!