Laiks labs, bet maitājas. Automobīlim viegls solis pa naksnīgajiem kurzemes mežiem un man pacilāts noskaņojums, tāpēc džekiem droši saku, ja kāds noķers 3kg+ mencu, tad lekšu bombočkā un arī uzreiz par to aizmirstu. Jūra sagaida ar liegu vilni, bet ūdens auksts. Tik auksts, ka visu dienu sajūta, ka atrodos ledusskapja saldētavas nodalījumā. Sajūtas paspilgtina pa dienu kāpjošais ziemelis. Bet man ir norfīns un tas nu būtu tā, ja tik zivis ķertos. Un jamās ļaujas piemānīties. Džigā, slinki skrāpējot labā dziļumā esošo akmens krāvuma malu, šur un tur ielec pa kādam standarta mēriņam +/- kilograma svarā. Joki lido no vienas laivas malas līdz otrai kā tenisa bumbiņa, zivis loka kātus un tādā gārā diena arī varētu soļot, ja ne Igors būtu pamodies. (Igors ir tāda mītiska būtne, kas reizēm ieiet tevī. Tam ir acis zem ūdens un rokās superlabā čujka. Tāds neliels pasīvu zivju ķeršanas Dieviņš) Igors pamodās klusām un kāts džekam palika ļoti līks. Vaigi vilcējam piepūsti, pa dibenu tiek laistas pareizās gāzes un lēnām pa pakāpieniem augšā stūķējas kautkas labs. Es tur tā vilcējam pār plecu lūru dzidrajā ūdenī un negribīgi atceros par savu bombočku. Fāk, kā negribas peldēties, bet kautkur pie laivas zivs vilcējam nomūk no āķa un man ap sirdi paliek vieglāk. Protams skaļi teicu, ka tas nebiju es, kuram noskauda... . Labs i’, turpinām. Kāds ar pārdzīvojumu sirdī, kāds ar lielu atvieglojumu. 1h, tad 2h, 3šajā man labais tičoks un uzsēžas Eirāzija. Labi, labi, nekāds ne kontinetns, bet labā zivs, kuru stīvējot augšā džeki jau eiforijā rēc, ka tuliņ būs tā solītā peldēšana. Nekas, nekas te 5.6 grādi pēc C, pie krasta redzēju 7.8C, kas jau būtu ciešami, mierinu sevi. Ieloku menciš pār to bortu laivā un jūtu, ka varētu būt uz pelst/nepelst robežas. Ķīnizers rāda, ka līdz pelst pietrūkst 200gr. Joptvai, kā nospīdēja....Tikām ziemelis jūrā uzkacinājis ap 2m vilni un mājupceļš solījās būt ļoti “jautrs”. @o.