Kaut kad nesen te dziedāju gaudu dziesmas,ka neēdīšu zuti,ka griezīšu auklas un laidīšu atpakaļ:)bet vakarnakts pierādija to,ka ticēt nevar pat pašam sev. stāsts sākās ar to,ka domāju pasēdēt uz zandartu.uz vietas esmu ap 19.00 un līdz 24.00 klusums pilnīgs.Uz ezera bezvējš,debesīs pa kādai zvaigznei un lidmašīnai.Un tad kaut kas no spoles nedaudz notin auklu.Sirds uztaisa vienu lieku sitienu un atkgriežas ierastajā ritmā.Nodomāju -paņēma un izspļāva.Velku ārā,bet kautkas ir galā un nemaz tik viegli nenāk.Pievelku tuvāk un saprotu,kas ir kas!Galvā pavīd savs solijums neņemt tos skaistuļus,bet kamēr galva domās,rokas sen jau visu sapakojušas - dzīvo ēsmu pārlikušas no diviem spaiņiem vienā un zuti otrā,vāku virsū.kad atjēdzos,nodomāju,vo vellos, kā cilvēka sistēma strādā,runā un domā vienu,bet dara pavisam ko citu:)Kopumā rezultāts -zandartam ēst negribējās,zuši 2gb,lielākais 72cm,un trīs copes,domāju ,ka arī zuši.Nakts izdevusies izcila!arī bez loma,teiktu to pašu.