Maija pēdējā copes reizē devos forelēs, uz vienu upes posmu, kur nekad nebiju bijis. Vairāk kā 1 km gājiens caur mežu un brikšņiem, un upe ir klāt. Kā sagadījās, kā ne, tā uzreiz tur bija laba bedrīte, tātad zivij tur noteikti jābūt. Bija arī, viens no pirmajiem metieniem: galā sīkā forelīte. Smuki spirinājās, kā jau forele. Tad mēģināju vēl, noteikti jābūt vēl, neatlaidība atmaksājās, un galā šī (39 cm) forelīte, jauns personīgais rekords!!! Pirmā tik liela forele šajā upē. Nu neko, paturēt it kā būtu gribējis, bet saprotot faktu, ka pārgājiens tikai tagad sākās, lai jau peld tālāk, un labi vien ir, ka tā izdarīju:)). Domāju, nu šodien būs normāla cope, nevajadzēja tā sacerēties, tālāk nogāju pāris km pa upi uz augšu un pa 5 stundām tik viena alatiņa un viss. Beigās, vēl redzēju, ka forele medī, metu, metu, bet tā arī nekā. Darbojos lielākoties uz rotiņu, rotiņš jau sāka apnikt un ticība pieplakt. Nekā!!:( Beigās rāpos augšā stāvā nogāzē un gāju prom, meklēju ceļu. Arī tas nebija tik tuvu, kad beidzot atradu, varēju uzelpot, ejot pa ceļu redzu, vienu citas mazas upītes smuku brdrīti, izskatās, ka tur kāds bērns noteikti ir. Bija manāms arī, viens noāķējās un tad paņēma tāds sīks strauta forelēns pēc ilgākas vietas apstrādāšanas pārsvarā ar rotiņu. Tā arī diena beidzās būtībā. Atziņa: itkā zivij vajadzēja būt aktīvākai, bet, redzot jāda cita copmaņa atstātās pēdas gar upi ( ne sevišķi vecas), tā arī sapratu, ir jau tomēr zivs nedaudz nopresēta, palikusi tramīgāka. P.S bilde neizceļās ar kvalitāti, bet galvenais paliekošas atmiņas no copes dienas!:) Ne asakas!