Šoreiz pie Ventas. Lai arī rīts sākās ar mazo vilšanos līdakas izskatā, turpinājums bija kluss. Ik pa 2 stundām citas vilšanās - tad aizķerta brekša izskatā, tad aizķertas raudu raudas izskatā. Nu vismaz adrenalīns. Pusdienas paēstas un nāk jau domas, ka būs tukšā reize. Beidzot tas stiepiens, ko nevar sajaukt... Nost.. Eh... Nākamais metiens un atkal turpat tāds pats stiepiens.. Un nost. Pirmā doma - nu tiešām tas bija zaceps ne zivs arī pirmajā reizē.. Daži spoles griezieni un atkal stiepiens. Un nav. Tad vārdu pērles. Daži spoles griezieni un ir. Un ir labs. Līdz krastam pievadīts, bet smuks spožais izdomā palīdzēt un ar galvu iemauc tieši krasta salmos. Protams nost. Nu neko. Skrobe pamatīga. Ilgi nedomājot un pat ne ar domu, ka būs 3. Reizi tajā vietā, tiek iemests turpat. Un neticami, bet momentāli ir galā. Šis jau mazāks, un ātri tiek izvadīts krastā. Smuks 57 cm spožulis. Ar kolēģi laiciņu domājam - kas tas viss tikko bija. Vēl dažu stundu cope bez rezultātiem un diena beigusies. Cik stundas netika brists, krists, saulē un vējā mētāts... Bet pietiek tikai ar to vienu mirkli, kad ir tas stiepiens.. Tad ir sajūta, ka tas viss bija tā vērts. Kārtējā copes diena, kas paliks atmiņā. Gari sanāca, bet grūti tās emocijas aprakstīt :D Ne asakas!