Nost ar nogājieniem!
Elements karpu montāžā, par kuru daudzi karpinieki aizdomājas patiešām pārāk reti, ir svina forma. Turklāt visbiežāk šajā sakarā tiek domāts tad, kad nepieciešams tālāks metiens un jāņem vērā svina aerodinamikas īpašības. Taču aerodinamiskajiem iegarenajiem sviniem, sevišķi klasiskās klipša montāžas gadījumā, ir viens pamatīgs mīnuss – copes mirklī pavadiņas pašpieciršanās nenotiek pietiekoši efektīvi. Seko nogājiens un zaudēta zivs. Karpinieki visbiežāk šajā situācijā vaino āķa formu un izmēru, cenšas mainīt pavadiņas sējumu cerībā, ka nogājienu procents uzlabosies.
Taču lielā mērā pie vainas ir svins. Pareizāk sakot – punkts, kurā pavadiņa fiksējas pie tā. Atliek vien uz galda nolikt svinu ar tam pievienotu pavadiņu un pavilkt dažādos virzienos, kad kļūst redzams, ka pašpieciršanās brīdī svins sākumā pagriežas un tikai pēc tam ar pilnu savu svaru sāk pretoties pavadiņas kustībai. Šī svina pagriešanās kalpo līdzīgi amortizatoram, padarot āķa ieciršanos karpas lūpā mīkstāku un līdz ar to – švakāku. Nav brīnums, ka šāds švaki aizķēries āķis pirmajos izvadīšanas brīžos atrod veidu, kā no lūpas izkrist.
Lai tiktu vaļā no šī amortizējošā efekta, svarīgi ir veidot tādu montāžu, kurā pavadiņa stiprinās pie svina tā smagākajā galā. Šajā gadījumā pašpieciršanās brīdī amortizācijas efekts ir mazāks, jo uzreiz lielāka svina svara daļa iesaistās procesā. Tādēļ daudziem karpiniekiem tuvāki ir in-line svini, kurus izmantojot tiek panākts tieši šāds efekts. Jo īpaši, ja tiek izmantots bumbierveida plakanais in-line svins.
Taču, turpinot jau minēto eksperimentu un novietojot uz galda šādu in-line montāžu un pozicionējot pavadu, piemēram, perpendikulāri līderim (paralēli krastam), karpas ņēmiena brīdī arī inline svins pirmajā mirklī pagriezīsies, tādā veidā atkal jau amortizējot āķa ieciršanos lūpā. Jā, šī amortizācija būs mazāka nekā gadījumā ar garo svinu, kas savienots ar pavadu tā vieglajā galā, tomēr tā joprojām būs. Un nogājienu risks saglabāsies.
Jāņem vērā, ka pavadiņa no svina var nogulties dažādos virzienos. Ja tā noguļas virzienā prom no krasta, liekas, amortizējošajam efektam nevajadzētu būt. Taču realitātē ir tā, ka pirmajā mirklī karpa var kustināt galvu uz sāniem un pavadiņas kustība vienalga būs uz sāniem, tādā veidā karpa grozīs svinu uz vietas un atkal jau darbosies minētais amortizējošais efekts.
Izeja? Tikai viena. Tie, kas ir mācījušies fiziku, zinās teikt, ka vienīgais veids, kā izvairīties no šādas svina rotācijas, ir nostiprināt pavadu tā smaguma centrā. Un, ja tas nu nekādi nav iespējams, tad maksimāli tuvu smaguma centram. Mūsu gadījumā – pašā svina viducī.
Taču iemetiens ar šajā punktā iestiprinātu pavadu varētu sanākt pavisam tizls. Tāpat sarastos vēl virkne citu problēmu. Taču jaunais Kordas COG risinājums (Center of Gravity, jeb smaguma centrs) atrisina pilnīgi visas problēmas. Atliek vien izpētīt jauno montāžu, un pieredzējušam karpiniekam paliek tikai viens jautājums – kur jūs, Korda, bijāt agrāk? Kāpēc bija nepieciešami pārdesmit gadi, lai nonāktu līdz tik vienkāršam un, jāatzīst, ģeniālam risinājumam.
