Arvi, nav ko ar tauriņu ķeramajiem ezerā braukt, man sačoks tāds, ka 20 nieci iemelšu vēsi, lai tik paņem :) Pavadas lieku pusmetrīgas, vēl neviena nav nokodusi.
Bieži nākas sastapt makšķerniekus, kam sačoki par mazu izrādījušies, it sevišķi rudeņos.
Stāsts, cepuri nost! Tāda zive var pieķerties tik reizi mūžā.
Baigi gari jāstāsta, bet lai būtu.
Pirms gadiem 5iem, 6iem septembra pašās beigās trenējos priekš Latvijas kausa. Bija palikusi laikam pēdējā diena un izbraukāju pāris vietas gan ar mākslīgo ēsmu, gan arī dzīvo, lai vairāk saprastu to, ka smukās zivis apakšā ir un arī ir pierunājamas kaut vai ar dzīvo. Šādi braukājoties biju ticis uz dzīvo pie skaistiem zandartiem un arī līdakām, bet uz mākslīgo tikai asari. Diena jau tuvojās otrajai pusei un bundulī bija palikusi viena rauda vismaz 300g svarā. Domāju pirms mājās braukšanas aizbraukšu uz "verņaku", iemetīšu savu "kotleti", pats tikmēr padarbošos ar dropšotu un jigu ar domu kas notiek pēcpusdienā tajā točkā. Ielādēju savu kotleti aiz kants, pats tikmēr darbojos ar mākslīgajām ēsmām, pēc pusstundas bez pieskāriena nolēmu, ka pietiek un jābrauc mājās. Sāku vākties kopā, kad pamanu, ka mans pluds nav nekur redzams un izdarīju piecirtienu, bet galā ciets zaceps, izkustināt nevar un sapratu, ka rauda ievilkusi kants gliemežos un prieki beigušies. Raut nost negribējās, mājās tāpat jābrauc, tāpēc izcēlu abus enkurus un ar airiem slīdēju zacepa virzienā, it kā tuvojos zacepa vietai, bet aukla nevis atslābst, bet gluži otrādāk - nostiepjas ar vien vairāk un arī kāts jau sāk iet līkumā, nesapratis kas par desām, paķēru kātu un instiktīvi piecirtu...un tad sākās lielā ballīte, nezinu cik ilgi, bet pieļauju minūtes 30-40 viņa mani vazāja it kā es būtu gumijas pūslī, bet man laiva alumīnija un 5m gara. Tā kā rīki visai rupji, tad to varēju atļauties. Biju 100% pārliecināts, ka esmu uzsēdinājis labu samu galā, jo tos tur velcētēji pa kādam ir dabūjuši un arī lielus. Pēc visai nevienlīdzīgas cīņas, tomēr briesmonis tuvojās ūdens virsmai un tad es arī viņu ieraudzīju, nogūlās šķila kādu pusotru metru no laivas horizontāli laivai, ja laiva ir 5m, tad šitā bija teju puslaivas garumā (sākat smīkņāt un neticēt :D). Uztveramais man ir ļoti liels, bet uz tā nezvēra fona likās kā tauriņķeramais un sapratu, ka nebūs aršana un vienīgais kā viņu paņemt ir aiz žaunām...iešāvās gan arī prātā doma par nežēlīgo ņēmienu aiz acīm, bet nu tā galva bija tik plata, ka nu arī šī doma bija smieklīga. Taču šamējā gulēja visai patālu no laivas un aizniegt ļoti grūti, bet ar 2.7m kātu pievilkt tuvāk laivai arī bija nereāli - sniedzos ar vienu roku pakaļ un pat tiku līdz žaunu vākiem, bet viņa bija tik stingri tos aizspiedusi ciet, ka tajā mirklī nekādīgi nevarēju tos pavērt vaļā, lai būtu aiz kā aizķerties. Šī kutināšana viņai nepatika un aizdevās atkal tālēs zilajās. Lieki piebilst par sajūtām kas tajā brīdī darās iekšā. Vēl pēc minūtēm 15-20 es viņu vēlreiz dabūju augšā un viņa nogūlās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē. Redzēju, ka mans 30cm fleksonīts ir viņai mutē un tālāk ir kāds pusmetrs paresna fļurika, kurš viņai izskatās ir ap lūpas kaktu riņķī, tāpēc arī nav nokodusi. Sapratu, ja viņa atvērs muti vaļā un uztaisīs griezienu, tad cauri būs. Ar vienu roku turēju kātu, pats ar sānu nogūlos gar laivas bortu un ar otru roku sniedzos viņai pakaļ - sniedzos, sniedzos, jau praktiski esmu pieskāries un tad tas nezvērs atvēra savus elles vārtus un taisīja griezienu, tā ūdens masa ko viņa sakustināja radīja tik dobju skaņu, kādu nekad neaizmirsīšu, un tad es sapratu - tagad vai vairs nekad dzīvē. Uztaisīju maksimālu strauju stiepienu viņai pakaļ, pat sagrābu žaunu vāku, bet rokas bija par īsām un tajā stiepienā sapratu, ka esmu pārspīlējis un pats vēlos pāri bortam, protams, līdakas spēku nenoturēju, fļuriks pušu, pats pāri bortam, zajebis vienu vārdu sakot. Labi, ka mugurā bija ziemas kombis, nevis pufaikas, ūdens jau ledus auksts, zābaki pielijuši ar ūdeni. Ar mokām ierāpjos laivā un kratoties kā apšu lapa steigšus uz mājām...nezinu gan no kā kratījos vai no aukstuma/slapjuma vai no tā kas tikko notika. Krastā visi kaimiņi šokā, jo parunāt nevarēju vēl labu brīdi...salēja 200g, bet i tas nelīdzēja... Nu kaut kā tā...
Visai droši zinu, ka šāda zivs var pieķerties reizi mūžā un savu es nopūdelēju...
arvis_an, 2.novembris 2017, 10:14
Cik zinu(arī nopersonīgās pieredzes) tad zivīm ir tendence reāli augt, īpaši tām, kuras kādreiz bija jau lielas :) Nomet pusmetru savai un es savām sveces acīs nopūtīšu :)))
eholotes.lv, 2.novembris 2017, 15:47
Atceros Arvi tajā dienā, mēs ar Jāni arī trenējāmies, cik zinu, tad arī toreiz bija runa par pusotru metru.
eholotes.lv bet tā jau ir copes stāstu burvība, labskanībai kā saka! ;) Arvi - stāsts cepuri nost.
Baigi gari jāstāsta, bet lai būtu.
Pirms gadiem 5iem, 6iem septembra pašās beigās trenējos priekš Latvijas kausa. Bija palikusi laikam pēdējā diena un izbraukāju pāris vietas gan ar mākslīgo ēsmu, gan arī dzīvo, lai vairāk saprastu to, ka smukās zivis apakšā ir un arī ir pierunājamas kaut vai ar dzīvo. Šādi braukājoties biju ticis uz dzīvo pie skaistiem zandartiem un arī līdakām, bet uz mākslīgo tikai asari. Diena jau tuvojās otrajai pusei un bundulī bija palikusi viena rauda vismaz 300g svarā. Domāju pirms mājās braukšanas aizbraukšu uz "verņaku", iemetīšu savu "kotleti", pats tikmēr padarbošos ar dropšotu un jigu ar domu kas notiek pēcpusdienā tajā točkā. Ielādēju savu kotleti aiz kants, pats tikmēr darbojos ar mākslīgajām ēsmām, pēc pusstundas bez pieskāriena nolēmu, ka pietiek un jābrauc mājās. Sāku vākties kopā, kad pamanu, ka mans pluds nav nekur redzams un izdarīju piecirtienu, bet galā ciets zaceps, izkustināt nevar un sapratu, ka rauda ievilkusi kants gliemežos un prieki beigušies. Raut nost negribējās, mājās tāpat jābrauc, tāpēc izcēlu abus enkurus un ar airiem slīdēju zacepa virzienā, it kā tuvojos zacepa vietai, bet aukla nevis atslābst, bet gluži otrādāk - nostiepjas ar vien vairāk un arī kāts jau sāk iet līkumā, nesapratis kas par desām, paķēru kātu un instiktīvi piecirtu...un tad sākās lielā ballīte, nezinu cik ilgi, bet pieļauju minūtes 30-40 viņa mani vazāja it kā es būtu gumijas pūslī, bet man laiva alumīnija un 5m gara. Tā kā rīki visai rupji, tad to varēju atļauties. Biju 100% pārliecināts, ka esmu uzsēdinājis labu samu galā, jo tos tur velcētēji pa kādam ir dabūjuši un arī lielus. Pēc visai nevienlīdzīgas cīņas, tomēr briesmonis tuvojās ūdens virsmai un tad es arī viņu ieraudzīju, nogūlās šķila kādu pusotru metru no laivas horizontāli laivai, ja laiva ir 5m, tad šitā bija teju puslaivas garumā (sākat smīkņāt un neticēt :D). Uztveramais man ir ļoti liels, bet uz tā nezvēra fona likās kā tauriņķeramais un sapratu, ka nebūs aršana un vienīgais kā viņu paņemt ir aiz žaunām...iešāvās gan arī prātā doma par nežēlīgo ņēmienu aiz acīm, bet nu tā galva bija tik plata, ka nu arī šī doma bija smieklīga. Taču šamējā gulēja visai patālu no laivas un aizniegt ļoti grūti, bet ar 2.7m kātu pievilkt tuvāk laivai arī bija nereāli - sniedzos ar vienu roku pakaļ un pat tiku līdz žaunu vākiem, bet viņa bija tik stingri tos aizspiedusi ciet, ka tajā mirklī nekādīgi nevarēju tos pavērt vaļā, lai būtu aiz kā aizķerties. Šī kutināšana viņai nepatika un aizdevās atkal tālēs zilajās. Lieki piebilst par sajūtām kas tajā brīdī darās iekšā. Vēl pēc minūtēm 15-20 es viņu vēlreiz dabūju augšā un viņa nogūlās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē. Redzēju, ka mans 30cm fleksonīts ir viņai mutē un tālāk ir kāds pusmetrs paresna fļurika, kurš viņai izskatās ir ap lūpas kaktu riņķī, tāpēc arī nav nokodusi. Sapratu, ja viņa atvērs muti vaļā un uztaisīs griezienu, tad cauri būs. Ar vienu roku turēju kātu, pats ar sānu nogūlos gar laivas bortu un ar otru roku sniedzos viņai pakaļ - sniedzos, sniedzos, jau praktiski esmu pieskāries un tad tas nezvērs atvēra savus elles vārtus un taisīja griezienu, tā ūdens masa ko viņa sakustināja radīja tik dobju skaņu, kādu nekad neaizmirsīšu, un tad es sapratu - tagad vai vairs nekad dzīvē. Uztaisīju maksimālu strauju stiepienu viņai pakaļ, pat sagrābu žaunu vāku, bet rokas bija par īsām un tajā stiepienā sapratu, ka esmu pārspīlējis un pats vēlos pāri bortam, protams, līdakas spēku nenoturēju, fļuriks pušu, pats pāri bortam, zajebis vienu vārdu sakot. Labi, ka mugurā bija ziemas kombis, nevis pufaikas, ūdens jau ledus auksts, zābaki pielijuši ar ūdeni. Ar mokām ierāpjos laivā un kratoties kā apšu lapa steigšus uz mājām...nezinu gan no kā kratījos vai no aukstuma/slapjuma vai no tā kas tikko notika. Krastā visi kaimiņi šokā, jo parunāt nevarēju vēl labu brīdi...salēja 200g, bet i tas nelīdzēja... Nu kaut kā tā...
Visai droši zinu, ka šāda zivs var pieķerties reizi mūžā un savu es nopūdelēju...
arvis_an, 2.novembris 2017, 10:14
Cik zinu(arī nopersonīgās pieredzes) tad zivīm ir tendence reāli augt, īpaši tām, kuras kādreiz bija jau lielas :) Nomet pusmetru savai un es savām sveces acīs nopūtīšu :)))
Nu tik gan zivs.Mans stāsts par lielo ir šāds-bija laba līdaka pirms 4 gadiem vienā ezerā,bet nemākulība toreiz vēl bija tāda ,ka nedabūju šo zivi un zivs pārrāva 0,25 vai 0,27 mm monoauklu.Nu saku-es tajā gadā tikai sāku spiningot,tāpēc nemācēju darboties ar bremzēm.Diez vai līdaka bija baigi lielā,bet priekš tiem laikiem gan jau kā monstrs.Nu aptuveni +/- 5 kg lidaks varēja būt.Tas arī ir spilgtākais no kaut cik lielajām zivīm,vēl arī šīgada 1 ha purva ezeriņa cope jāpiemin.kad dabūju 3 līdakas (2;2;3,3 kg)-tas ir arī ļoti spilgts notikums man no copes.Šī trijniece arī ir pagaidām vislielākā zivs,ko esmu dabūjis.
2 arvis
Visu cieņu Arvi!
Tev vajadzētu grāmatas par makšķerēšanu rakstīt!
Mūsdienu Jaunsudrabiņš!
sailing [02.11.17]: par lielajaam runaajot, man gan ne Kjiisii, bet V-daugavaa gadus 7-8 atpakalj arij kaut kaads krokodils patraapijaas, panjeema uz lielp Rapalas MaxRap, vazaaja mani ar veco smago krievu Stella3 laivu 150m raaiusaa ap 30-40 min, uz augshu nedabuuju ne grama, tureejaas kaa zemuudene savaa dziljumaa, taa kaa redzeet nedabuuju, bet rezultaataa vienaa briidii viss atslaaba. Izvilku maanekli, izraadijaas ka visi 3 3zhuburnieki taisni, korpuss sacaurumots taa, itkaa buutu bijis no plasteliina, kaut gan to pkastmasu pat nazis vai iilens nenjem, caurumos seerkoku vareeja iebaazt, taa kaa par izmeeru atliek vien nojausmas, vareeja buut 15+, ir gadiijushaas 11 un 12 kg, tas saliidzinoshi mieriigi naakushas aaraa peec 10-15 min darboshanaas.
P.S.
veel viens secinaajums, rapalaam tie baltie 3zhuburi taisnojaas arij pie 4-5 kg zivs, iepeerkot rapalas vobleri ar baltajiem aakjiem, silts ieteikums tos nomainiit uz sakariigiem, tas iz pasha pieredzes, par tumshajiem suudziibu nav.
Lai veicas uz uudenjiem, ne asakas!
Arī piekrītu par āķiem, visiem saviem Rapala vobleriem uz Owner esmu nomainījis
par lielajaam runaajot, man gan ne Kjiisii, bet V-daugavaa gadus 7-8 atpakalj arij kaut kaads krokodils patraapijaas, panjeema uz lielp Rapalas MaxRap, vazaaja mani ar veco smago krievu Stella3 laivu 150m raaiusaa ap 30-40 min, uz augshu nedabuuju ne grama, tureejaas kaa zemuudene savaa dziljumaa, taa kaa redzeet nedabuuju, bet rezultaataa vienaa briidii viss atslaaba. Izvilku maanekli, izraadijaas ka visi 3 3zhuburnieki taisni, korpuss sacaurumots taa, itkaa buutu bijis no plasteliina, kaut gan to pkastmasu pat nazis vai iilens nenjem, caurumos seerkoku vareeja iebaazt, taa kaa par izmeeru atliek vien nojausmas, vareeja buut 15+, ir gadiijushaas 11 un 12 kg, tas saliidzinoshi mieriigi naakushas aaraa peec 10-15 min darboshanaas.
P.S.
veel viens secinaajums, rapalaam tie baltie 3zhuburi taisnojaas arij pie 4-5 kg zivs, iepeerkot rapalas vobleri ar baltajiem aakjiem, silts ieteikums tos nomainiit uz sakariigiem, tas iz pasha pieredzes, par tumshajiem suudziibu nav.
Lai veicas uz uudenjiem, ne asakas!
Vīri, paldies par versijām, līdzjūtību un sapratni. Un paldies Arvim An. par dramatisko stāstu. Atšķirībā no Tevis, es savu monstru tik tuvu neredzēju un neglaudīju, tāpēc lielumu un pat zivs sugu precīzi noteikt nevaru. Tikai to, ka bija ļoti LIELA! Visu vēlreiz atceroties, secinu, ka tāds mauciens man, ejot uz celiņu, nekad nav bijis. Un sāku domāt, ka, varbūt, tā nemaz nebija līdaka. Kas tad? Varbūt, lasis. Esmu savā dzīvē daudz tos esmu noķēris, arī lielus, un zinu, ka tas sitiens ņēmiena brīdī ir baigais, tad neviena bremze nevar to īsti noamortizēt.
Lai nu kā, es arī savu Lielo, tāpat, kā Arvis An., nopūdelēju...
Baigi gari jāstāsta, bet lai būtu.
Pirms gadiem 5iem, 6iem septembra pašās beigās trenējos priekš Latvijas kausa. Bija palikusi laikam pēdējā diena un izbraukāju pāris vietas gan ar mākslīgo ēsmu, gan arī dzīvo, lai vairāk saprastu to, ka smukās zivis apakšā ir un arī ir pierunājamas kaut vai ar dzīvo. Šādi braukājoties biju ticis uz dzīvo pie skaistiem zandartiem un arī līdakām, bet uz mākslīgo tikai asari. Diena jau tuvojās otrajai pusei un bundulī bija palikusi viena rauda vismaz 300g svarā. Domāju pirms mājās braukšanas aizbraukšu uz "verņaku", iemetīšu savu "kotleti", pats tikmēr padarbošos ar dropšotu un jigu ar domu kas notiek pēcpusdienā tajā točkā. Ielādēju savu kotleti aiz kants, pats tikmēr darbojos ar mākslīgajām ēsmām, pēc pusstundas bez pieskāriena nolēmu, ka pietiek un jābrauc mājās. Sāku vākties kopā, kad pamanu, ka mans pluds nav nekur redzams un izdarīju piecirtienu, bet galā ciets zaceps, izkustināt nevar un sapratu, ka rauda ievilkusi kants gliemežos un prieki beigušies. Raut nost negribējās, mājās tāpat jābrauc, tāpēc izcēlu abus enkurus un ar airiem slīdēju zacepa virzienā, it kā tuvojos zacepa vietai, bet aukla nevis atslābst, bet gluži otrādāk - nostiepjas ar vien vairāk un arī kāts jau sāk iet līkumā, nesapratis kas par desām, paķēru kātu un instiktīvi piecirtu...un tad sākās lielā ballīte, nezinu cik ilgi, bet pieļauju minūtes 30-40 viņa mani vazāja it kā es būtu gumijas pūslī, bet man laiva alumīnija un 5m gara. Tā kā rīki visai rupji, tad to varēju atļauties. Biju 100% pārliecināts, ka esmu uzsēdinājis labu samu galā, jo tos tur velcētēji pa kādam ir dabūjuši un arī lielus. Pēc visai nevienlīdzīgas cīņas, tomēr briesmonis tuvojās ūdens virsmai un tad es arī viņu ieraudzīju, nogūlās šķila kādu pusotru metru no laivas horizontāli laivai, ja laiva ir 5m, tad šitā bija teju puslaivas garumā (sākat smīkņāt un neticēt :D). Uztveramais man ir ļoti liels, bet uz tā nezvēra fona likās kā tauriņķeramais un sapratu, ka nebūs aršana un vienīgais kā viņu paņemt ir aiz žaunām...iešāvās gan arī prātā doma par nežēlīgo ņēmienu aiz acīm, bet nu tā galva bija tik plata, ka nu arī šī doma bija smieklīga. Taču šamējā gulēja visai patālu no laivas un aizniegt ļoti grūti, bet ar 2.7m kātu pievilkt tuvāk laivai arī bija nereāli - sniedzos ar vienu roku pakaļ un pat tiku līdz žaunu vākiem, bet viņa bija tik stingri tos aizspiedusi ciet, ka tajā mirklī nekādīgi nevarēju tos pavērt vaļā, lai būtu aiz kā aizķerties. Šī kutināšana viņai nepatika un aizdevās atkal tālēs zilajās. Lieki piebilst par sajūtām kas tajā brīdī darās iekšā. Vēl pēc minūtēm 15-20 es viņu vēlreiz dabūju augšā un viņa nogūlās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē. Redzēju, ka mans 30cm fleksonīts ir viņai mutē un tālāk ir kāds pusmetrs paresna fļurika, kurš viņai izskatās ir ap lūpas kaktu riņķī, tāpēc arī nav nokodusi. Sapratu, ja viņa atvērs muti vaļā un uztaisīs griezienu, tad cauri būs. Ar vienu roku turēju kātu, pats ar sānu nogūlos gar laivas bortu un ar otru roku sniedzos viņai pakaļ - sniedzos, sniedzos, jau praktiski esmu pieskāries un tad tas nezvērs atvēra savus elles vārtus un taisīja griezienu, tā ūdens masa ko viņa sakustināja radīja tik dobju skaņu, kādu nekad neaizmirsīšu, un tad es sapratu - tagad vai vairs nekad dzīvē. Uztaisīju maksimālu strauju stiepienu viņai pakaļ, pat sagrābu žaunu vāku, bet rokas bija par īsām un tajā stiepienā sapratu, ka esmu pārspīlējis un pats vēlos pāri bortam, protams, līdakas spēku nenoturēju, fļuriks pušu, pats pāri bortam, zajebis vienu vārdu sakot. Labi, ka mugurā bija ziemas kombis, nevis pufaikas, ūdens jau ledus auksts, zābaki pielijuši ar ūdeni. Ar mokām ierāpjos laivā un kratoties kā apšu lapa steigšus uz mājām...nezinu gan no kā kratījos vai no aukstuma/slapjuma vai no tā kas tikko notika. Krastā visi kaimiņi šokā, jo parunāt nevarēju vēl labu brīdi...salēja 200g, bet i tas nelīdzēja... Nu kaut kā tā...
Visai droši zinu, ka šāda zivs var pieķerties reizi mūžā un savu es nopūdelēju...
Tak katru gadu rudenī kaimiņi - velcētāji pieveic mammas stipri virs 10 kg. Pagājušo gadu lielākā ko pats redzēju bija 14kg. Tādas 6-10 trāpās visai bieži. 7dien arī biju beidzot pavelcēt, un 3 shodus piedzīvoju, un viens no tiem bija TĀDS, ka pēc aizgājiena domāju arī Rīgā mani dzirdēja :). Tā ir, ka jau iedomājies, kā kotletes uz galda kūp :) Un ķīsī pilnīgi noteikti ir arī līdakas 20+. Ar vienu esmu saticies, bet par šo stāstu reti kurš man tic, bet ja man stāstītu, es ar diezvai ticētu :)
arvis_an, 2.novembris 2017, 08:15
Ieintriģēji, stāsti! ;)
Tak katru gadu rudenī kaimiņi - velcētāji pieveic mammas stipri virs 10 kg. Pagājušo gadu lielākā ko pats redzēju bija 14kg. Tādas 6-10 trāpās visai bieži. 7dien arī biju beidzot pavelcēt, un 3 shodus piedzīvoju, un viens no tiem bija TĀDS, ka pēc aizgājiena domāju arī Rīgā mani dzirdēja :). Tā ir, ka jau iedomājies, kā kotletes uz galda kūp :) Un ķīsī pilnīgi noteikti ir arī līdakas 20+. Ar vienu esmu saticies, bet par šo stāstu reti kurš man tic, bet ja man stāstītu, es ar diezvai ticētu :)
Čoms ari teica , kad viņam pazistams ir dabujis lasi baltezerā! Bet sen atpakaļ!
Lielās/Mazās Juglas laši tā arī iet caur Sarkandaugavu/Milgrāvi, tad caur Ķīsi un Juglas ezeru.
Baltezerā gan maz ticams. Ko tam lasim tur darīt?
MartinsSi, 1.novembris 2017, 21:14
kādreiz kad zvejnieki tīklus lika, taimiņi tīklos nebija retums
MartinsSi [01.11.17]: Lielās/Mazās Juglas laši tā arī iet caur Sarkandaugavu/Milgrāvi, tad caur Ķīsi un Juglas ezeru.
Baltezerā gan maz ticams. Ko tam lasim tur darīt?
Var gadīties,nu nez,vai iespējams,bet varbūt ceļu sajaucis.:)
Lielās/Mazās Juglas laši tā arī iet caur Sarkandaugavu/Milgrāvi, tad caur Ķīsi un Juglas ezeru.
Baltezerā gan maz ticams. Ko tam lasim tur darīt?
Kuha [01.11.17]: Šodien gan bija piedzīvojums!!! Ejot uz celiņa slepenajā rajonā, monstrs ierāva spiningu ūdenī! Tas notika tik zibenīgi, ka nespēju saķert. Tāds rāviens! Iemetu enkuru, sāku izmisīgi mētāt otru spiningu, cerot aizķert pazaudēto. Velti... Tad, pēkšņi, kādus 30 m no laivas ūdens virspusē pamanīju plunčājamies milzīgu zivi. Redzēju siluetu, asti, spuras un manu slepeno vobleri, karājamies kaut kur galvas rajonā. Atkal mēģināju mest otru spiningu, cerot aizķert vai nu zivi, vai auklu. Nekā... Tad izdomāju, ka jāpiebrauc tuvāk, bez zivs ienira. Cēlu ārā enkuru, bet aiz tā aizķērusies mana pazaudētā spininga aukla! Vienā galā spinings, otrā- nokosts fluorkarbons, kam sākotnēji vēl bija piesieta 30 cm fleksonīta pavadiņa. Spiningu atguvu, bet Lielo, diemžēl, nē... Kā man neveicas...
Nu gan kautkads baigais ņēma.Nu ja,varēja būt savādāk,bet nu tas ir gan ,man rokas ar trīcēja,kad vilku savu trijnieci,kur nu vēl lielāku.Ohh,nu atgadījums gan tik:O
Kuha jau ir vietējais Ķīša ezera kapātājs, viņš jau zacepu no zivs mācēs atšķirt. Kaut gan grūti noticēt, ka Ķīsī ir tik lielas līdakas. No otras puses, mans kaimiņs Ķīšezerā uz velci pāris gadus atpakaļ noķēra 9kg smagu lasi. Un personīgi zinu gadījumu, kur cilvēks noķēra arī samu. Tā kā viss ir iespējams.
MartinsSi, 1.novembris 2017, 19:25
Sams uz Mjig čomam 7kg rekords, tas Lielajā Baltezerā...
andzus69
02.11.17
