otinjsh
10.09.12
Izr. no Dgr. Kaut kad septembra otrajā svētdienā. 2012. gadā.
Kā nu bez sāls un pipariem lai pagatavo garšīgo maltīti, noteica Jēkabs, pirms iekāpa vilcienā uz Liepāju. Es paklausījos, nedaudz apdomājos ar devos taj’ pat virzienā. Naktī vel nošausminos par krusu un lietu un nedaudz ceru, ka rītdiena pienāks nedaudz omulīgāka, kā aizejošā nakte.
Dālderi sagaida kā jau Dālderi, ar krēslu, drudžainu rosīšanos krastā. Pārvaru uzklanīti, a tu re ko, iydiņs noslīcinājis taciņu. Velku ka savas sandales nostī un balsenēm brienu pēc savas laivas. Rīts dzestrs, līdakas ķersies, lai gan no solītajiem 9-13m/s nav ne vēsts. Pūš tāda viegla brīzīte, kas spējīga tik aiz auss viegli pakasīt.
Sāku ar roteri 3nm. Pēc Balzer klasifikācijas un sidraba nokrāsās, un jau pēc tradīcijas taj’ vietā, kur pirms gadiem 3-5 ar pirmo metienu skaista trijniece uzsēdās (lai gan vairs tādas nav trāpījušās, tomēr gan sāku, gan beidzu turpatās vien. Pa reizei kaut kas jau atliec!!)
D krastu dalu parasti 5ās daļās: 1.) Niedre klasiskā. Tekošu ūdeņu flora, te parasti nemakšķerēju. Daudz sīkzivju; 2.) Grunts pārklāta ar biezu eglīti, sastopami akači. Niedres vairs ne klasiskās, bet tie zaļie, jaukie, blīvi augošie kociņi, kam ir sezonāls raksturs. Šo joslu obligāti apmakšķerēju, ja līmenis ļauj. 3.) Niedres klasiskās & kaila grunts ar retiem un blīviem puņķveidīgajiem (šie draņķi pielīp jebkam, kas tiem pieskarās). Te makšķerēt man nepatīk, bet zobainās te mājo labprāt. Tā, garām skrienot, jo jānoņemas ar puņķu nolasīšanu no āķiem, kas nu galīgi man nepatīk. (Vienreiz sēdēju uz uzbēruma malas un vēroju, kā Babītē viens ar jerku valē šādu rajonu- pēc katra etapa tīra āķus no puņķiem. Pa to laiku 1 sīcenis pieteicās. Katram savs); 4.) Uz Gātes pusi 100% niedru paradīze ar lēpju audzēm, uz otru ne tik, bet arī. Iemīļota līņu pikšķerniekiem, man- līdaku medībām, jo jāperas pa normālu džungļi; 5.) brīvūdeņi, kas daudziem tuvi. Es nedaudz varu – rudeņos, bet tikai nedaudz. Vel jau protams ir savi lokālie biotopi, bet nu tas kā kuram aiziet un paveicās.
Tagad par pašu procesu:
Rīts:
Ņemu, loģiski, otro zonu priekšā. Pirmais enkurs neko neatnes. Otrais enkurs nemaz tā uzreiz neseko, bet bučojoties ar vēja spēku, paņemam vel trešo starpā, un balstoties pret zāļu kumšķiem, apmētāju līdaku āderes, līdz neiztur nervi vienam cietumniekam, tāds apaļš pusaudzis, bet manam derēs. Tālāk seko viens mazāks, tas, kā par brīnumu, aizpeld. Cope, un piešlepēju šīsdienas pirmo mēriņu. Tāda siļķīte jau ir, bet tā ka pirmā šogad, tad paturu kotletēm. Tad copņiks, tad vel. Uauu, rīts griež ne pa jokam!! Ezers cenšas man piespēlēt neiedomājami daudz strīpainos, un pie tam, neiedomājamos maz izmēros (ziemā noteikti , ka priecātos) Tad sākās kaut kas tāds, kas mani vel nebija uzrunājis- TUKŠĀIS COPŅIKS. (bļe, rudens mušas kož). Tas copņiks tāds, ka nesaproti zāle vai kas, līdz pureklītis notirinās. Pie tā ir jāpierod, bet, ziniet, neizdevās līdz pat vakaram. Cope nu tāda, bez sitiena. Viss notiek ļoti vienkārši- uzgulst smagums un tad velkas līdz’ kā tāds salātu kumšķis, līdz sāk tirināties un makšķernieks bolīt acis.
Nonāku vienā skaistā ielīcītī, un žvidzinu tur un šur, bet nav. Cenšos mest kur citur, bet vēja pavadā pakļautais māneklis, nonāk pavisam dīvainā vietā- starp niedrēm un lēpēm. Un pļaukt, par to saņem pļauku. Stīvēju, stīvēju caur lēpju audzi šo līdz izdodas, zinieties. Nu māsiņa, kas māsiņa un tā pretojās. Kā par apbalvojamu iešķiebju šai pa baš...ku un maisā iekšā. Salīdzinot ar pirmsmēneša notikumiem, viss notiek nedaudz citādi.
Domās vel pārcilāju, ko darīšu ar pārējām zivīm, nu tās, kuras neesmu vel noguvis, līdz iestājas pauzīte. Esmu aizvirzījies jau krietni uz A pusi. Nedaudz ezers ir mainījies un sāku jau balansēt uz 3šās un 4rtās zonas robežas. Viena kāja purvā, kamēr otra pa brūklenājiem maisās. Pa kādam copņikam jau tiek, bet visas pie laivas ar astes atrādīšanas procedūru: „Jo lielāks procedūrs, jo sāpīgāk makšķerniekam!!”
Diena:
Te nu sākās nedaudz kastes revidēšana: Gumijas & šūpiņi, ar šem vel zivis tika kaut kā galā un noturējās pa reizei, bet kad sāku peldināt dižmānekļus un citus uauublers tad sākās īsts cirks. Lielākie ciniķi izdzīvoja, bet mazās spindzeles, to visu redzot, tā smējās, ka pēc laika viss aptveramais akvatorijs bija ar baltām pagalēm nosēts (lasi: vēderi) Vobšēm, atrubījās no smiešanās. Nu kā lai šo visu iztur normāls cilvāks? Atgriezos pie baudītām vērtībām, kas ne man lika vilties un priecāties, ne zivīm sarkt, ka dzīvo šādā dīķī.
Fonā vējels vispār si-estu pieteica. Citas realitātes makšķernieks, likās, gāja pēc priboriem, skatījos, ka nu tik būs, bet nebija arī tad, kad nozuda pie tālā kordona niedru audzes. Moš taktika tāda, dīvaina, zinieties!?
Diena paliek- DIENA, vismaz septembra pirmajā pusē, token!!
Vakars:
Vakarā iepūta ceļa vējels, neliels ZA, pie kā arī pieturējos. No sākuma apšmaukšķināju 4o zonu. Vietas tik apetelīgas, bet nekā, ka tikai lēpes glāstus sajutu.
Virzos tālāk caur 3šo uz otro DR virzienā. Lieliskās copes aizsegā paretinu provianti, palamājos ar Žiukuli un nedaudz nervozēju. Vai tiešām nekas nenoteiks. Un ziniet, notika gan.:
1.) Griežu uz otrās zonas pusi, mētāju maz, vairāk baudu līdz aiz krūmiem parādās olimpiskais divinieks ar makšķerēm rokās: „Budjem dolbatj, hotj do tjemnoti, poka budjet bratj”, man ar liekas, ka tā jābūt. Bet tie zvēriņi uzvedas tik skaļi, ka neh..uja viņiem nebūs. Līdz šļakatas & valodas, ka horošo sidjit, liek man sarosīties un ar dubultsvaru un precizitāti aplaizīt visas noskatītās pacerītes. Kabinu nost ~„2-4kg” līdakas un gaidu vismaz 8nieci.
2.) Smuks līcītis, metu un nav. Pie laivas roteri vel padračīju pa ūdens virsmu, līdz viena, nu 8kg noteikti, paķer šo sidraba rotaslietu. Es no satraukuma un pārbīļa piecērtot, attopos laivā ar kājām gaisā (labi, ka laivā). Līdakai labi ja 80gr ir. Īsts cigāriņš. Pakaļa sāp, sirdsapziņa kliedz: „Mednieks kļūst par medījumu. Mednieks kļūst par medījumu, ..., ... .”
3.) Līdz vienā pleķītī, mana lūgsna tiek uzklausīta un tieku atalgots ar vairākiem iznācieniem. Bams, para bams, te viena un tur otra, tršā un ceturtā, bet neviena neuzsēžas. Pārīti vel lielāku palaižu tās pašas neizteiksmīgās copes dēļ, ar citu džubaru jau esam sarunājuši un visā šajā pievakares jezgā vairs nesaprotu, kur ir mana meklētā 2ā zona. Ta pirmā, ta trešā, tad ir 2rā, tad ir pēdējie 3īs metieni, 4ā pa virsu un 5tā pa dirsu. Ar velna duci + 2 beidzu šo parādi.
Arī Jums novēlot, lai līdaku vietā, vardes ķertos,
otinjsh
PS: Cope nebij’ garlaicīga, bet nebij’ ar ko ar savu asti piestutēt, arīdzan. Lai dzīvo cope!! :)
PSS: Ezerā, pa dienu, līmenis nokritās par 50 saņtjikiem točna, runā (hecs7), ka vakarā atkal donors pienesumu ir veicis!! Elposim dziļi.
Kā nu bez sāls un pipariem lai pagatavo garšīgo maltīti, noteica Jēkabs, pirms iekāpa vilcienā uz Liepāju. Es paklausījos, nedaudz apdomājos ar devos taj’ pat virzienā. Naktī vel nošausminos par krusu un lietu un nedaudz ceru, ka rītdiena pienāks nedaudz omulīgāka, kā aizejošā nakte.
Dālderi sagaida kā jau Dālderi, ar krēslu, drudžainu rosīšanos krastā. Pārvaru uzklanīti, a tu re ko, iydiņs noslīcinājis taciņu. Velku ka savas sandales nostī un balsenēm brienu pēc savas laivas. Rīts dzestrs, līdakas ķersies, lai gan no solītajiem 9-13m/s nav ne vēsts. Pūš tāda viegla brīzīte, kas spējīga tik aiz auss viegli pakasīt.
Sāku ar roteri 3nm. Pēc Balzer klasifikācijas un sidraba nokrāsās, un jau pēc tradīcijas taj’ vietā, kur pirms gadiem 3-5 ar pirmo metienu skaista trijniece uzsēdās (lai gan vairs tādas nav trāpījušās, tomēr gan sāku, gan beidzu turpatās vien. Pa reizei kaut kas jau atliec!!)
D krastu dalu parasti 5ās daļās: 1.) Niedre klasiskā. Tekošu ūdeņu flora, te parasti nemakšķerēju. Daudz sīkzivju; 2.) Grunts pārklāta ar biezu eglīti, sastopami akači. Niedres vairs ne klasiskās, bet tie zaļie, jaukie, blīvi augošie kociņi, kam ir sezonāls raksturs. Šo joslu obligāti apmakšķerēju, ja līmenis ļauj. 3.) Niedres klasiskās & kaila grunts ar retiem un blīviem puņķveidīgajiem (šie draņķi pielīp jebkam, kas tiem pieskarās). Te makšķerēt man nepatīk, bet zobainās te mājo labprāt. Tā, garām skrienot, jo jānoņemas ar puņķu nolasīšanu no āķiem, kas nu galīgi man nepatīk. (Vienreiz sēdēju uz uzbēruma malas un vēroju, kā Babītē viens ar jerku valē šādu rajonu- pēc katra etapa tīra āķus no puņķiem. Pa to laiku 1 sīcenis pieteicās. Katram savs); 4.) Uz Gātes pusi 100% niedru paradīze ar lēpju audzēm, uz otru ne tik, bet arī. Iemīļota līņu pikšķerniekiem, man- līdaku medībām, jo jāperas pa normālu džungļi; 5.) brīvūdeņi, kas daudziem tuvi. Es nedaudz varu – rudeņos, bet tikai nedaudz. Vel jau protams ir savi lokālie biotopi, bet nu tas kā kuram aiziet un paveicās.
Tagad par pašu procesu:
Rīts:
Ņemu, loģiski, otro zonu priekšā. Pirmais enkurs neko neatnes. Otrais enkurs nemaz tā uzreiz neseko, bet bučojoties ar vēja spēku, paņemam vel trešo starpā, un balstoties pret zāļu kumšķiem, apmētāju līdaku āderes, līdz neiztur nervi vienam cietumniekam, tāds apaļš pusaudzis, bet manam derēs. Tālāk seko viens mazāks, tas, kā par brīnumu, aizpeld. Cope, un piešlepēju šīsdienas pirmo mēriņu. Tāda siļķīte jau ir, bet tā ka pirmā šogad, tad paturu kotletēm. Tad copņiks, tad vel. Uauu, rīts griež ne pa jokam!! Ezers cenšas man piespēlēt neiedomājami daudz strīpainos, un pie tam, neiedomājamos maz izmēros (ziemā noteikti , ka priecātos) Tad sākās kaut kas tāds, kas mani vel nebija uzrunājis- TUKŠĀIS COPŅIKS. (bļe, rudens mušas kož). Tas copņiks tāds, ka nesaproti zāle vai kas, līdz pureklītis notirinās. Pie tā ir jāpierod, bet, ziniet, neizdevās līdz pat vakaram. Cope nu tāda, bez sitiena. Viss notiek ļoti vienkārši- uzgulst smagums un tad velkas līdz’ kā tāds salātu kumšķis, līdz sāk tirināties un makšķernieks bolīt acis.
Nonāku vienā skaistā ielīcītī, un žvidzinu tur un šur, bet nav. Cenšos mest kur citur, bet vēja pavadā pakļautais māneklis, nonāk pavisam dīvainā vietā- starp niedrēm un lēpēm. Un pļaukt, par to saņem pļauku. Stīvēju, stīvēju caur lēpju audzi šo līdz izdodas, zinieties. Nu māsiņa, kas māsiņa un tā pretojās. Kā par apbalvojamu iešķiebju šai pa baš...ku un maisā iekšā. Salīdzinot ar pirmsmēneša notikumiem, viss notiek nedaudz citādi.
Domās vel pārcilāju, ko darīšu ar pārējām zivīm, nu tās, kuras neesmu vel noguvis, līdz iestājas pauzīte. Esmu aizvirzījies jau krietni uz A pusi. Nedaudz ezers ir mainījies un sāku jau balansēt uz 3šās un 4rtās zonas robežas. Viena kāja purvā, kamēr otra pa brūklenājiem maisās. Pa kādam copņikam jau tiek, bet visas pie laivas ar astes atrādīšanas procedūru: „Jo lielāks procedūrs, jo sāpīgāk makšķerniekam!!”
Diena:
Te nu sākās nedaudz kastes revidēšana: Gumijas & šūpiņi, ar šem vel zivis tika kaut kā galā un noturējās pa reizei, bet kad sāku peldināt dižmānekļus un citus uauublers tad sākās īsts cirks. Lielākie ciniķi izdzīvoja, bet mazās spindzeles, to visu redzot, tā smējās, ka pēc laika viss aptveramais akvatorijs bija ar baltām pagalēm nosēts (lasi: vēderi) Vobšēm, atrubījās no smiešanās. Nu kā lai šo visu iztur normāls cilvāks? Atgriezos pie baudītām vērtībām, kas ne man lika vilties un priecāties, ne zivīm sarkt, ka dzīvo šādā dīķī.
Fonā vējels vispār si-estu pieteica. Citas realitātes makšķernieks, likās, gāja pēc priboriem, skatījos, ka nu tik būs, bet nebija arī tad, kad nozuda pie tālā kordona niedru audzes. Moš taktika tāda, dīvaina, zinieties!?
Diena paliek- DIENA, vismaz septembra pirmajā pusē, token!!
Vakars:
Vakarā iepūta ceļa vējels, neliels ZA, pie kā arī pieturējos. No sākuma apšmaukšķināju 4o zonu. Vietas tik apetelīgas, bet nekā, ka tikai lēpes glāstus sajutu.
Virzos tālāk caur 3šo uz otro DR virzienā. Lieliskās copes aizsegā paretinu provianti, palamājos ar Žiukuli un nedaudz nervozēju. Vai tiešām nekas nenoteiks. Un ziniet, notika gan.:
1.) Griežu uz otrās zonas pusi, mētāju maz, vairāk baudu līdz aiz krūmiem parādās olimpiskais divinieks ar makšķerēm rokās: „Budjem dolbatj, hotj do tjemnoti, poka budjet bratj”, man ar liekas, ka tā jābūt. Bet tie zvēriņi uzvedas tik skaļi, ka neh..uja viņiem nebūs. Līdz šļakatas & valodas, ka horošo sidjit, liek man sarosīties un ar dubultsvaru un precizitāti aplaizīt visas noskatītās pacerītes. Kabinu nost ~„2-4kg” līdakas un gaidu vismaz 8nieci.
2.) Smuks līcītis, metu un nav. Pie laivas roteri vel padračīju pa ūdens virsmu, līdz viena, nu 8kg noteikti, paķer šo sidraba rotaslietu. Es no satraukuma un pārbīļa piecērtot, attopos laivā ar kājām gaisā (labi, ka laivā). Līdakai labi ja 80gr ir. Īsts cigāriņš. Pakaļa sāp, sirdsapziņa kliedz: „Mednieks kļūst par medījumu. Mednieks kļūst par medījumu, ..., ... .”
3.) Līdz vienā pleķītī, mana lūgsna tiek uzklausīta un tieku atalgots ar vairākiem iznācieniem. Bams, para bams, te viena un tur otra, tršā un ceturtā, bet neviena neuzsēžas. Pārīti vel lielāku palaižu tās pašas neizteiksmīgās copes dēļ, ar citu džubaru jau esam sarunājuši un visā šajā pievakares jezgā vairs nesaprotu, kur ir mana meklētā 2ā zona. Ta pirmā, ta trešā, tad ir 2rā, tad ir pēdējie 3īs metieni, 4ā pa virsu un 5tā pa dirsu. Ar velna duci + 2 beidzu šo parādi.
Arī Jums novēlot, lai līdaku vietā, vardes ķertos,
otinjsh
PS: Cope nebij’ garlaicīga, bet nebij’ ar ko ar savu asti piestutēt, arīdzan. Lai dzīvo cope!! :)
PSS: Ezerā, pa dienu, līmenis nokritās par 50 saņtjikiem točna, runā (hecs7), ka vakarā atkal donors pienesumu ir veicis!! Elposim dziļi.
