2022

Trofeja Nu ko, šī diena ir klāt - spiningotāji ar nepacietību gaida 1. maiju, kad sākas jaunā copes sezona no laivām, taču nākamais, ne mazāk svarīgs datums, ir 1. jūnijs - diena, kad daļa makšķernieku sāk lūkoties zandartu virzienā, lai izbaudītu tā gardo fileju, bet es un daudzi citi Babītes ezera matadori, dodas uz savu iemīļoto ezeru, jo tieši 1. jūnijā tas daļēji ver vaļā savas durvis. Ierados bāzē jau 4 no rīta, tomēr priekšā jau bija prāvs pulciņš tādu pat copes apmāto kā es... :D Sakravāju mantas laivā un lēnā garā čuņčinu ezerā. Tā kā dažās ezera zonās vēl ir liegums, līdz nolūkotajai vietai sanāk dudināt diezgan ilgi, jo sākumā sanāk doties pretējā virzienā. Copēt sāku ap plkst. 5, diezgan ātri "pele" sajuta kontaktu ar zivi, bet tā kā Oskars domāja, ka tā ir zāle, pirmā zivs tiek nopūdelēta :) Pēc īsa brīža atkal kontakts, bet šoreiz vairs nav mana vaina, vienkārši zivtele ir krietni ātrāka par mani. Pēc laika nolemju pamainīt dislokāciju uz nedaudz dziļāku vietu, lai varētu pastrādāt ar džerkiem. Izrādās lēmums tika pieņemts pareizs - ātri vien sajutu spēcīgu rāvienu, pēc laika saprotu, ka auklas galā ir cienījama pretiniece, jo dāma ilgstoši mēģina izvairīties no laivas. Vienā brīdī to ieraugu un saprotu, ka tai āķis knapi, knapi turas lūpas kaktiņā. Atbrīvoju vaļīgāk bremzi un ļauju tai nedaudz iztrakoties, lai ar asiem rāvieniem tā neizrauj ārā āķi un neatstāj mani garu degunu. Pēc pāris minūšu skrējiena, līdakmamma tomēr nonāk uztveramajā tīkliņā un tai pat sekundē atbrīvojas no āķa. Fuuuu, prieka pilnas bikses, nobildēju, ātri nosveru uztveramajā un laižu tālēs zilās. Burtiski pēc dažām minūtēm piesakās nākamā palaidne. Arī tīri smuka. Saprotu, ka pat ja līdz copes beigām vairs pie zivīm netikšu, šī diena man jau ir izdevusies :)) Nākamās divas stundas seko klusums. Patiesībā copes bija visas dienas garumā, bet realizēt tās nebija iespējams - ātrs, jaudīgs sitiens un momentā māneklis tiek atlaists. Tomēr pēc pāris stundām, kad sāk spīdēt saulīte, nolemju no lielajiem džerkiem pāriet uz nosacīti mazākām gumijām un tavu brīnumu, gandrīz uzreiz māneklim līdz laivai seko iespaidīga līdaka, bet nepaņem to. Es pikts, metu mānekli virzienā, kurā līdaka aizpeldēja, bet nekā. Jau zaudējis cerības, nolemju vēlreiz uzmest mānekli šajā virzienā un tavu brīnumu, momentā seko iespaidīgs blieziens. Saprotu, ka tā ir tā pati iespaidīgā zaļsvārce, kas tikko man atrādījās pie pašas laivas. Cīnoties ar šo patiešām spēcīgi meiteni, ar pirkstu galiem caur kātu saņemu signālus, ka mana fluorkarbona pavada rīvējas līdakai pa asajiem kā žilete zobiem. Momentā atslābinu bremzi, lai tai būtu mazāka iespēja to pārgriezt un, kādu laiku cīnoties, tomēr iemānu to uztveramajā... Kārtējo reizi prieks līdz ausīm, jo pavada patiešām turējās uz 1/3-daļas. Atkal ātra fotosesija, svēršanās un aidā prom pie māšelēm. Šajā pat laikā redzu, ka netālu no manis kāds onka cīnās arī ar prāva izmēra zaļsvārci. Likās, ka jau iesmeļ to uztveramajā tīkliņā, bet, kā vēlāk izrādījās, līdaka šo knapo alumīnija uztveramo sadalīja reizinātājos un prom bija. Onkulis bija dikti bēdīgs, teica mūža trofeja, pat copēt vairāk negribēja. Ko tu padarīsi, visiem makšķerniekiem dzīvē notiek šaizes, kad tiešām liela līdaka paliek kā uzvarētāja. Tā nu tas ir, neko nepadarīsi. Kamēr runāju ar onkuli, noķeru vēl vienu līdaku, šoreiz nenopietna izmēra. Turpinājumā seko copes, bet pie zivīm netieku. Netālu kāds sauc, ieraugu, ka tas ir Dāvis. Nedaudz papļāpājam, un turpinām blakus makšķerēt. Pēc brīža redzu, ka Dāvis cīnās ar prāvu mammuci. Tā kā man vienmēr līdzi fotoaparāts, mani piesauc klāt uz ātru fotosesiju un laiž līdaku paaugties. Turpinājumā atkal seko smukas copes, bet realizācija klibo, tomēr pāris sīkākas vēl piemānu. Ap plkst. 13:00 metu mieru. Rezultātā Babe mani nepievīla - atklāšanas dienā tiku pie 6 smukulēm: 59, 60, 61, 80, 108 (8,3 kg), 110 cm (9,8 kg). Piedošanu par garo penteri, bet, lai izdzīvotu kopā ar mani šo fantastisko dieniņu, īsāk nesanāk :D Visiem spiežo roku, dalos ar pozitīvajām emocijām un tiekamies pie ūdeņiem... ;)