2024

Nu ko, šodien durvis vēra vaļā daudzu iemīļotais Babītes ezers. Jau iepriekš zināju, ka līmenis ezerā dikti zems, laiciņš arī būs tveicīgs, piedevām pēcpusdienā vēl solīja pērkona negaisu, bet neies tak palikt mājās, kad citi makšķerē :D Kompāniju man sastādīja vienmēr pozitīvais Dairis. Es bāzē biju jau 03:47, Dairis, kā iersti, kavējās un ieradās ap 04:10 :P Bāzē tik daudz mašīnu iepriekš nebiju redzējis, malači Jānis ar Santu! Ūdenī devāmies praktiski pēdējie, visi žigli aizjoņoja ezerā iekšā, bet es Dairim saku, ka jāpiestāj pie ezera robežas, jo gribu nedaudz patestēt savu jauno asaru kātiņu. Pērnā gada rudenī paņēmu savu otro St. Croix kātiņu, jo pirmais man dikti iepatikās, tikai šoreiz ar mazāku testiņu, tīri asariem. Nu tad lūk, gribēju noķert kādu strīpaini, uzliku savu vienu no vecākajiem voblerīšiem (Orbit 80), lēns tvičiņš, pauzīte un bum, sitiens pa kātu, kāds galā spirinās. Pēc brīža to iemānam uztveramajā, izrādās līdacēns 62 cm. Es Dairim saku, ka uztaisīšu vēl 3 metienus, jo dikti gribu asari piemānīt. Sacīts darīts, daži metieni un atkal uz pazes labs sitiens. Nu jau cīņa ilgāka un galā atkal zaļganā razbainiece, šoreiz biku brangāka - 74 cm. Eh, nav slikti, bet asari tā arī vēl neesmu piemānījis, nolemju izdarīt vēl dažus metienus un, tavu prieku, arī tas tiek iemānīts laivā. Dikti jau nu dusmīgs bija, tādēl neriskēju ar to iesaistīties garās diskusijās, atri palaidu vaļā :)) Abas līdaciņas gan paņēmu, beigās godīgi sadalījām katram pa vienai. Nu ko, kātiņš veiksmīgi notestēts, devāmies ezerā. Kā jau minēju, līmenis zems, dzenskrūve bieži jātīra no zālēm, vietām Dairis palīdz ar airiem... Sākam copēt ar vieglajiem mānekļiem un ātri vien parādās pirmās copes, bet līdz laivai tiek tikai dikti mazi līdacēni, kuriem biku vēl pietrūkst līdz mēriem. Tad pēc laika spoži sāka spīdēt saule, iestājās bezvējš, mēs vēl nedaudz pacīnījāmies, bija vēl kāds rets kontakts ar zivi, bet sapratām, ka šādā laikā labāk atpūsties ēnā ar aliņu, nevis ezera vidū cepināties saulē, tādēļ tika pieņemts lēmums laicīgi doties bāzes virzienā, pa ceļam piestājot uz ezera robežas. Šoreiz arī tur zivīm bija pīppauze, tādēļ devāmies krastā. Bet tas nekas, ka sanāca salīdzinoši īsa cope un zivtiņa bija pasīva, toties ezers ir daļēji atvēris savas durvis, nu tik jautrība varēs sākties! :) Liels paldies Vecupenieku saimniecei Santai, ka pēdējā brīdī sagādāja mums laivu, jo iepriekš tā tika rezervēta Dūšeļu bāzē, bet baidījāmies, ka pie tik zema līmeņa no dienvidu puses varam ezerā netikt. Visiem foršas brīvdienas, tiekamies pie ūdeņiem! ;)