Vēdzeļu cope.

Runā, ka tajā Gaujas malā lāči ganās. Pats ar kā zvērs, cauri nezināmām takām, vēl pa kājām gailenes maisās, brīžam piezogas sajūta, kur esmu, un ko es te daru. Piestāju tur, nē tur straume pa lielu, a vieta ta feina, blakus iezis kraujas malā. Citur. A tur šķiet, ka jau Venta, plata, pretī pļava un vējš paliels, a man mazi sviniņi. Citur. A tur jau igauņi tālumā un sms sūta. Drīz satumsīs. Ko darīt? Vēdzeli gribas. Jau sen un ilgi. Nu tad beidzot atrodu miera saliņu, vienā līcītī. Radars rāda bedri. Aši saduru slieciņas uz lielā āķa, uz otra, jūras veltes. Iemetu. Kamēr kankarājos ar pekelēm, dzirdu zvaniņš ar manīm runā. Un tā nopietni. Lecu uz saliņas, viens zābaks sajūt mitrumu, steidzos pie kāta, piecērtu un ir. Nodomāju varbūt asarītis rausta ap pl. 15.00, nekā, kaut kas ņiprāks. Neesmu vēdzeļu specis, bet patīkams pārsteigums pirmajā metienā, vietā kur esmu pirmo reizi, un arī pirmā zivs mūžā. Pēc septiņu stundu būšanas necopē, ap 22.00 atkal sāk vibrēt kapara zvans. Šoreiz pirmais zemmērs. Nu tad vēl līdz pusnaktīj pakurināju dūmus, pabaudīju piedzīvoto un priecājos par jaunumiem manā copes pasaulē. Gandrīz kilograma vēdzeļu kultūras un savi 47 cm. Novembris ir noslēdzies. Laipni lūgti decembrī. Tiekamies mežā un tumsā.