Zobainās.

Pirmā ledus burvība. Viegla mēness gaisma pamodina mani. Saullēkts pārklājies pār ezeru apaļš, kā mans tikko pirmais izurbtais āliņģis. Ledus vietām caurspīdīgs, vietām sniega pūka samesta. Drīz vien bļitkiņa dejo savu deju. Arī asarītis klāt. Kamēr viss nav sasnidzis jāpaskatās kā līdaka uzvedas, kā viņa zem ledus skrien. Jāuzliek ūdiņa. Ilgi nav jāgaida, stabils ņēmiens, un vakariņas galdā. Atkal bļitkiņa dejo un strīpainis to baksta. Atvelku karodziņu otreiz. Drīz vien zaļā klāt. Spolīte tirkšķ pa visu ezeru. Ļauju tai uzņemt ātrumu un piecērtu. Ir laba. Pievelku pie āliņģa, visu ļoti labi var redzēt, asarītim tik pats astes galiņš ārā no mutes, viss droši, var mierīgi ļauties zivs cīņai, pieskatīt aukliņu, pievilkt, palaist, kad vajag, un paņemt īstajā laikā un vietā, un vērot visu sev tik tuvu. Gandrīz aci pret aci. Aplūkojusi otru pasauli, līdaciņa atgriezās mājās. Trešai, ceturtai, piektai, un sestai copei bij viens scenārījs vienā āliņģī ik pēc 10 min. Patin un apstājas, vai uzsit un pavelk. Atstāj piecirtienu pa tukšo. Pēcpusdienā vēl mēriņš paspēja ielekt manās ragaviņās.