Zives

Jauna diena pie mazās upes. Rīts slapjš un zivis arī pamosties nevar. Tā līdz pusdienām. Vienīgi priecē, ka citu, kas izmirkt grib nav. Brīžiem liekas var iemigt no garlaicības. Vobleris atduras akmenī, akmens sāk mukt prom, refleksa piecirtiens un bremzes skaņa. Virs ūdens ieraugu lasenes asti kā lāpstu, pirmā doma - kāpēc aste pa priekšu… un vairs nav jādomā, vobleris ielido krasta kokos un mammīte ir prom. Skumt, neskumt, nezinu, ne tā gribēju Tevi aizķert, uz voblera āķa atstātas trīs zvīņas, paldies, piemiņai. Ilgi pārdomāt šo notikumu nesanāk, kā plānots vobleris nopeld nu tieši tur, kur biju plānojis - puse no uzvaras. Lieku sākt viņam strādāt un tā vien liekas, ka sasniedzis pareizo dziļumu tas iekrīt taimim tieši redzes lokā. Bams un pāris stundas gaidītais stiepiens ir klāt. Šoreiz viss kā vajag, mutē un paldies par cīņu, 73 cm taimuks ir brīvs. Diena taču izdevusies. Turpinu un ar skatienu pavadu katru voblera spēli krasta tuvumā, un beidzot arī redzu, ka pa smilšu sērīti tam seko pamatīga torpēda, paātrinājums un šļakatas. Cīņas nekādas, es vai viņš. Viņš.. apelpojies svaigu gaisu un pagaršojis krasta smiltis taima paps nosprūk un ieveļas atpakaļ. Nu nekas, gandrīz izvilkts, daudz variantu nebija, nevarēja tak sadūšoties dažus metrus tālāk un pagrābt, šoreiz mana taktika izraut krastā ar spēku nenostrādāja :D Kāju slapināšana voblera glābšanas nolūkos un laiks jau beigt. Nu vēl metienu, vēl vienu. Tik tik un galā ir. Tik mazu spožo taimiņu nebiju izvilcis. Taimiņš paliek taimiņš un spožais paliek spožais. Tagad var beigt. Cik daudz kas var notikt īsajā ziemas dienā, mazajā upē. Bet gribas vēl…