Limbažu Lielezers

21. Oktobris, laiks apmācies un brīžiem ārā līst lietus. Normālie cilveki sēž mājās un dzer tēju, bet katrā kārtīgā makšķerniekā ir dzinulis, kas saka: "Hmmm, man ir nedaudz brīva laika, varbūt aiziet nedaudz uz ezeru". Uzklausot savu iekšējo balsi devos uz vietejo Limbažu Lielezeru un tā kā šogad sev biju uzstādījis mērķi tikt pie plēsoņas svarā virs 4 kg, tad katrs mirklis mērķa sasniegšanai ir jāizmanto. No plkst. 13:00 sāku velcēt, bet līdz 16:30 bija tāda sajūta, ka vizuļu peldināšana šodien vien sanāks... līdz... oppā... kāts salokas un nostiepts arī turas! Saprotu, ka iespējams tiks sasniegts šā gada uzstādītais mērķis, tomēr, kad pievelku zivi pie laivas un pirmo reizi ieraugu, tad saprotu, ka nebiju šādai zivij gatavs. Ūdenī milzīga sudraba bulta parāda savus sānus. Galvā uzreiz ieskanas doma – kā gan mazulīti tagad laivā dabūt?! Uztveramā tīkla nav... nāksies improvizēt... Pievilku zivi vienreiz, otro reizi, trešo reizi pie laivas, ļāvu tai nedaudz pagulēt uz sāna un, redzot pagurumu zandarta acīs sāku "līgavas medības", jo nu sākās interesantākā daļa – zivs iecelšana. Redzēju, ka vizuļa āķis ieķēries pašā lūpas stūrītī un nezinu cik ilgi vēl tur turēsies, tā nu bija jāizmanto mirklis, kad mazulīts bija samērā mierīgs. Hops ! Viegli apņemu zandarta asti un cieši to turu, 3 sekundes nogaidu tā reakciju un , redzot, ka tas ir mierīgs, atlaižu ar otru roku spiningu, nedaudz pārliecos pāri laivai, otru roku ūdenī līdz elkonim un palieku zem zandarta gluži kā zem meitenes, kad to nes uz rokām. Veikls pacēliens un laivā kā nēģis locās dubultā pārspēts uzstādītais šī gada mērķis. 87 cm, 8,5 kg.