Zviedrijas upju morfoloģija būtiski atšķiras no Latvijā pierastās.
Skatoties kartē upju nav daudz bet karte vietām zila, daudz ezeru. Kartēs mazās upes, strauti un grāvji ir atzīmēti ar vienādu zilu līniju. Bieži noteikt vai tā upe ir copējama vai nē, var noteikt tikai apskatot to dabā.
Lielākā daļa mazo un vidējo upju tek cauri ezeriem visās iespējamās kombinācijās. Caurtekošie ezeri var būt tikai pāris upju platumā, bet vairāku km garumā, gan ezeri kādus tos saprotam mēs.
Upju gultnes var būt gan akmeņainas, gan smilšainas vai dūņainas visās iespējamās kombinācijās.
Ļoti daudzas upes ir ar aizsprostiem, kuru vēsture iestiepjas vairākus simtus gadus pagātnē. Daudzi ezeri savulaik bijuši mazāki. Aizsprostu rezultātā ir zudušas daudzas lašupes.
Lauksaimniecības reģionos daudzas upes taisnotas. Pēc lieliem lietiem ūdens kafija ar pienu.
Upes kritums vispār nav prognozējams, mierīgā posmā pēkšņi var parādīties no pāris metru līdz pāris desmitu metru augsts ūdenskritums, krāčaini posmi var mīties ar izteikti purvainiem utt.
Bebri pamatā dzīvo tā sauktajos nārsta strautos un augšteču purvos. Protams daudzās vietās bebri paposta mežu. Jāpiezīmē ka barības bāze tur ir krietni nabagāka jo mežā dominē trīs sugas: priede, egle un bērzs. Bebru gardumi kārkli un apse ir retums.
Ezeriņš upes krāces galā. Lielo foreļu mājasvieta.
Lūdzu reģistrējies, lai komentētu.
Uz augšu