Nu Lielupe, nu kaut kur pie Kalnciema un pie tam 15ajā aprīlī.
Pa laikam nočekoju kā tur manai 4 Nr sliekai klājas, a šai tik kāds vienu vai otru galu pa laikam pasūkā un tas ar viss (aizmirsu piebilst, ka šļiekas rajončiks ar' tika piebarots ar divām tārpainām apelsīna lieluma bumbām). Ai, piemočīs vel vienu tārpu klāt, ~ 10 baltos un žvidzinu iekšā. Uz fīderīša tie paši plicēni kūtri gramstās. Kāds arī pamanās nonākt ūdens virspusē. Uzlec saule, paliek siltāks, putnu dziesmas notušē zīriņu un kaiju ķērcieni, pretējā krastā parādās divi vicotāji: viens sarkanā ieterpā, otrs arī melnā. Neesmu viens vairs upmalā (vispābā maz copmaņus manīju taj' pusē)! Uhh, bahh sirds salecās, piekrastes pluds sāk aktīvu driblu ar manāmiem ~ 30cm stiepieniem. Pielēkšoju klāt, it kā norimst. Laikam kāds sīkais vazā slieku aiz astes un meklē sabiedrotos varenās maltītes nokopšanai. Klusums, klusums, klusums. Atkāpjos un baukš pluds močī Jūmalas virzienā, piecērtu ir solīds pretinieks (-ce): skaista asaru mamma, nu tāda tumša, rubīnsarkanām spurām un ļoti apaļu vēderu. SKAISTULE!! Taj' pat' vietā udens sāk vārīties, mailes šķīst uz visām pusēm, kaijas šis slaktē no augšas. Es arī gribu dzīrēs piedalītes!!! Neko labāku nevarēju izdomāt kā izraut fīderi laukā, barotavas vietā piekabināju svina pilīti, uzspraudu uz āķa slieku un metu katlā, katla malās, jeb nodarbojos ar sliekšotu un pietam bez rezultātiem. Tā muģījoties, katls laiski noziepē asti aiz tuvējās niedru sienas. Uhhh, ķermenis piedzīts ar adrenalīnu, apsēžos un pīpējot vēroju upi, bebru upē, kas pilnībā pazaudējis bailes, smaidu...
Lūdzu reģistrējies, lai komentētu.
Uz augšu
+10