Lielupe IV.

"Neilgi pirms, kad Zaķīšu māte..... ." Jau tā kā nedaudz rutīnas grauzts, bet tomēr izšķiros aizlaist atkal uz Lielupi pafīderēt. It kā varētu aizmočīt kādu torpēdu pameklēt vai kādu murķeli nozlopēt, bet tuva, nu ļoti tuva man šī fīderēšana upē ir kļuvusi + vel ceru uz kādu brekšveidīgo trofeju, jo upē tādi ir 100 punkti, LV rekords ar tak no turienes nāk. Tikai, ja tā padomā, tad liekas, ka lielie īpatņi kļūst par plēsoņām un viņu ēdienkarti makšķernieks vel nav uzminējis, un ja arī ir, tad klusē un sit pokeru kopā ar ābramu senioru pulciņu viņiem vien zināmos underground klubiņos!!! Nu labi. Vel vakarā nedaudz svārstos vai laist jau tagad, vai tomēr tā paagrāk no rīta, bet tā kā "rīt" ir normāli plāni, tad nedaudz svaiguma nenāks par ļaunu un noliekos slīpi uz pārīti h. 1:00 pie auss kāds žūžo (citreiz šajā laikā tik liekos uz auss) un esmu kā štiks pie kafijas aparāta un izlietnes aukstā ūdens krāna. Dzerot kafffiju, pazaveros Nolana monologu un jau rūcinu uz upes pusi (izrādās radio 1 arī 02:00 ir ziņas live man' domāt). Ārā dzestrs rīts, migla kūleņo šur un tur, vismaz odi nejauks prātu un nebūs jāmahājas un jākumarī kā negudram. Pa ceļam diemžēl neviena stopētāja nemana, bet toties satieku 2 kaķus un vienu ezi, kuram gandrīz uzripinu virsū. Nu ja dzīvnieki, tad jau ar jābūt kļovam, nu vismaz tā cilvēki runā. Pārbaudīsim! Noslidinoties pa uzkalnīti lejā pie upes, vel ir normāli tumšs, bet tāds jau bij' mans mērķis: pa tumsiņu uzklāt galdu, un tad kad diena iesilst, vismaz censties noturēt tās brekšu kolonnas uz nenormālo kodienu pie jau bagātīgi uzklātā galda. Līmenis ir zemākais uz kuru esmu trāpījies šogad, straume ar močnā, kas raisa zināmas cerības.